Dana un Otrā pasaule

-     Jā, piekrita vecais argeklis. Patiesi ir arī trešā pasaule, bet tā ir daudz citādāka. Šo, trešo pasauli dēvē par Zemapziņas pasauli. Es varu pateikt, ka vēsturei ir zināmi tikai pieci radījumi, kas spēja tajā iekļūt. Četri ir dievi, piektais ir Wallo, Debesu dieva Noora dēls. Var būt, ka ir vēl pāris būtņu, kas to spēj vai spēja, bet man par to nekas nav zināms. Zemapziņas pasaule ir īpaša ar to, ka tajā atrodas visas dzīvās būtnes un tajā pašā laikā neviena. Šī pasaule caurstrāvo visu. Tieši tur rodas dzī­vība. Tā ir pasaule, kur viss darbojas ar dažādu enerģiju mijiedarbību vai sadursmēm. Ja Vidējā pasaule ietekmē citas pasaules tikai nedaudz, tad Zemapziņas pasaules ietekme uz abām pārējām ir milzīga. To ir grūti izklāstīt vārdos, tas ir jāsaprot. Tas ir jāredz, Vecais beigās vēl piebilda un nedaudz sadrūma.

-    Tas ir kā — visi tur esam, bet reizē neesam? Dana bija samulsusi.

-    Katrā dzīvā būtnē ir enerģija jeb gars, ja vien tas nav nonācis Spiritālajā pasaulē. Mūsu dzīvesspēks, mūsu dzīvesdziņa ir Zemapziņas pasaulē, bet ne mūsu prāts un apziņa, un ķermenis arī ne. Zemapziņas pasaulē pastāv zemapziņa, un tikai retie spēj līdz tai nokļūt.

-    Bet vai daudzi zina par šīm pasaulēm?

-    Grūti teikt. Parasti tautās pazīstamās tēmas ir Garu pasaule — piemēram, kad kāds "zīlnieks" cenšas izsaukt mirušo garus. Daudzi patiesi ir uz to spējīgi, bet ne ik­katrs. Tāpat eksistē teorijas, kas Zemapziņas pasauli piemin saistībā ar dažādiem psiholoģiskiem fenomeniem. Versijas un skaidrojumi ir dažādi. Visi par šīm pasaulēm kaut ko ir dzirdējuši, bet tajā pašā laikā neviens neko ne­zina skaidri. Katrs šīs pasaules interpretē citādi. Daži no tām ir izpratuši tikai daļu, bet nemāk to visu paskaidrot. Tādu, kas patiesi spēj izprast šīs pasaules, ir visai maz.

-    Medims man reiz stāstīja kaut ko par citu pasauli, ieminējās Nokss, ka bijis kāds, kas pratis tajā ieiet. Tobrīd es uzskatīju, ka tie ir tikai slima kaķīša murgi, bet laikam Medims nemaz nav tik jucis, kā izliekas, kofots domīgi piebilda.

-     Bet ko tagad darīt? savukārt jautāja Dana. Vai man un, iespējams, arī citiem vairs nebūs iespējas droši pārvietoties apkārt? Pastāvīgi var uzglūnēt tie psihopāti tumšajos lindrakos?

-    Es biju domājis, ka argekļu alās ir droši, atbildēja Vecais. Bet, spriežot pēc pēdējiem notikumiem, laikam nav vis.

-    Bet, ja jau alām ir uzlikta maģiska aizsardzība, tad kā tas cilvēks varēja to uzlauzt?

-     Viņš nevarēja. Esmu simtām reižu pārliecinājies, ka šī maģija ir tik ļoti iesūkusies akmens sienās, ka to nevarētu izdzīt ārā tūkstošiem gadu. Vienīgā iespēja ir tad, ja kāds no šeit mītošajiem argekļiem būtu vēlējies, lai šis uzbrucējs ierodas. Ja kāds mūsu vidū ir uz vienu roku ar Netona klanu.

Šiem vārdiem izskanot, iestājās klusums. Pirmais attapās Nokss:

-    Nodevējs? Te, pa alām, pārvietojas kāds, kas varētu Danu nakts laikā mierīgi nomušīt?

-    Diemžēl, jā, Vecais ar nožēlu apstiprināja.

Danai pār muguru pārskrēja šermuļi. "Vai patiesi tā

var būt?" viņa sev jautāja. "Bet kāpēc tad nekas nebija noticis līdz šim? Kāpēc tieši tagad? Līdz Netona atnāk­šanai vēl ir palicis vairāk nekā gads!" Meitenei prātā iezagās paranoiskas domas, kuras viņa centās aizgaiņāt, ietinoties segā.

-    Dolona! viņa pēkšņi atcerējās. Nav kādu jaunu ziņu par viņu?

-    Nē, it nekādu. Nedz pilsētā, ne tās apkārtnē vai kur citur, Vecais atteica un sadrūma vēl vairāk.

-    Dana! Nokss uzsauca rudmatei. Pastāsti viņam par to zīmīti! Tu gribi, lai viņa atrodas, vai ne?

Iespējams, tiem, kas nesaprata Noksa teikto vārdiski — kā Vecajam —, tas vairāk izklausījās pēc kauciena, bet tik un tā abi palūkojās uz Noksu.

-    Kas viņam notika? izbrīnīts par kofota uzvedību jautāja Vecais.

-    Nekas, tikai… man, iespējams, ir apstiprinājums tam, ka Dolona ir dzīva, Dana nedroši teica. "Ja vien zīmīti patiesi ir rakstījusi Dolona pati," meitene domās piebilda, "tad tagad es neievēroju viņas lūgumu."

Vecais neko neteica — varbūt aiz pārsteiguma, var­būt vienkārši gaidot, kad Dana paskaidros, kas viņai liek tā domāt.

-   Vakarā pirms Ēdienu svētkiem es savā istabiņā atradu šādu zīmīti, meitene iesāka un aizsniedzās pēc Dolonas zīmītes, kuru bija pabāzusi zem spilvena. Vecais to paņēma un izlasīja vairākas reizes.

-   Vairāk nekā? Nekādu liecību par to, kas to atstājis? Kā zīmīte varējusi nokļūt šeit?

-    Nē, it nekā. Arī mani tas pārsteidza. Bet ir vēl kaut kas. Neilgi, pirms viņa pazuda…

Un Dana izstāstīja gan abu meiteņu sarunu par īpašām spējām, gan to, kā Dolona ne tikai satraukusies, bet arī neieradušies, kad bija norunāts par to visu izru­nāties.

-    Tas bija tieši ap to laiku, kad viņa it kā esot sākusi uzvesties savādi. Pēc dažām dienām viņa pazuda, Dana pabeidza stāstījumu.

īsos mulsuma brīžus nu nomainīja ilgs, smagu pār­domu pilns klusums. Vecais bija atbalstījis galvu rokā un saraucis pieri. Dana varēja tikai minēt, par ko viņš domā. Izlasījis zīmīti vēlreiz, viņš sarauca pieri vēl vairāk.