Dana un Otrā pasaule

-    Man nav ne jausmas, ko tas viss varētu nozīmēt, viņš pēdīgi atzinās. Neesmu ari pārliecināts, vai Dolona būtu varējusi to rakstīt pati vai ne. Ja jums nav iebil­dumu, es paņemšu šo zīmīti, lai vismaz salīdzinātu rok­rakstus. Bet pagaidām atpūtieties. Domāju, gana daudz šodien ir piedzīvots un dzirdēts. Izgulieties! Vecais ieteica un ar smagu nopūtu piecēlās kājās.

-      Bet ja nu Danai uzbrūk? Atkal? Nokss sauca pakaļ Vecajam.

-    Ko Nokss teica? Vecais, nenovēršot acis no zīmī­tes, jautāja Danai.

-     Viņš uztraucas par to, vai man nedraud briesmas šajā istabiņā. Un vispār — tagad.

Vecajam vajadzēja ilgi apdomāties, lai beidzot nolemtu no sava dīvainā apģērba dzīlēm izvilkt naža maksti kopā ar pašu nazi. Tam gan pagaidām varēja redzēt tikai spalu, kas līdzinājās sudrabā izkaltam pūķītim ar izplestiem spārniem.

-   Tas ir tikai nedaudz, pagaidām, viņš sacīja, pasnieg­dams ieroci meitenei, bet domāju, ka tas tev varētu noderēt arī turpmāk dažādos gadījumos. Ceru, ka tu spēsi sevi un savus draugus aizsargāt bīstamās situācijās. Vismaz pagaidām tev tas ir izdevies ļoti labi. Galvenais, koncentrējies uz to, ko tu vēlies. To pateicis, Vecais izgāja no istabas.

Dana apskatīja spožo nazi. Viņa to izvilka no piegu­lošas ādas maksts un nopētīja visā garumā. Izkaltā pūķa aste apvijās asmens pamatnei, veidojot vairākus gredze­nus ap to. Asmens bija apmēram desmit centimetru garš, un tā metāls spīdēja, it kā tikai nupat būtu atnests no smēdes. Pūķīša acīs bija inkrustēti divi purpurkrāsas akmentiņi.

-     Varētu pieņemt, ka tā ir novēlojusies dzimšanas dienas dāvana, Nolcss izmeta.

-    Njā… varētu gan, Dana domīgi novilka un, nolē­musi beidzot izbaudīt pelnīto atpūtu, iekārtojās gultā ērtāk.

.

RAKTUVES

Kao Dana bija atguvusi spēkus tiktāl, lai izietu no savas istabas, viņa uzzināja, ka atgadījums Kolonnu zālē bija noticis aizvakar. Tagad, kad pastāvēja aizdomas, ka līdz šim drošajās alās nemaz tik droši nav, viņa bija nolē­musi grezno nazi visur ņemt līdzi. Arī šobrīd tas atradās viņai kabatā, un, lai gan lielu drošības sajūtu tas neradīja, tomēr apziņa, ka viņa vismaz kaut kā nodrošinās pret iespējamiem draudiem, nomierināja.

Nokss bija pamodies un pametis istabiņu jau pirms meitenes, tāpēc tos deviņpadsmit soļus, kas šķīra viņas istabiņu no ēdnīcas, meitene veica viena pati.

Kā jau teju visu dienu, tur bija daudz argekļu, kas vai nu vienkārši notiesāja savas ikdienišķās maltītes, vai sarunājās ar paziņām un radiem.

Sarunu tēma lielākoties bija starpgadījums Lielajā gaitenī, un tā ierasti priecīgajās argekļu sejās bija likusi iezagties klusām bažām. "Vai kāds būtu secinājis to pašu, ko pirmīt Vecais?" Dana centās uzminēt. "Ka starp viņiem ir nodevējs?"

Ēdnīcas tālākajā galā bija redzams arī Nokss, kas vientuļi tupēja uz krēsla un grauza vistas kaulu. Laikam pati vista bija notiesāta jau pirms tam.

-     Labrīt, Dana! viņš uzsauca rudmatei, kad viņa pienāca klāt.

-    Labrīt tev arī! Dana atbildēja un nosēdās kofotam blakus. Meitene joprojām juta mazas noguruma pēdas, jo parasti ar gulēšanu tās pavisam aizdzīt nebija iespējams. Tādos gadījumos labāk ir padarīt kaut ko aktīvāku.

-     Labi gulēji? Nokss vaicāja.

-     Jā, ļoti labi. Cik es saskaitīju, tad šī ir jau četr­desmit ceturtā diena Apakšzemē. Vairāk nekā viens mēne­sis. Kad sāku domāt un salīdzināt, ko pa šo laiku esmu izdarījusi šeit un ko būtu varējusi sadarīt mājās, es secinu, ka laiks patiesi var vilkties kā vesela mūžība.

-    Ko Augšzemē tu parasti dari brīvajā laikā?

-    Atpūšos, pavadu laiku kopā ar draugiem, sen nere­dzētiem radiem. Braucam uz jūru, dažreiz uz ārzemēm. Vienkārši nositu laiku un mēģinu izbēgt no skolas vasa­ras darbiem.

-     Izklausās jautri. Man gan viss ir vienkāršāk: visu gadu temperatūra nemainās, tāpēc katru gadalaiku, kādu mums te nav, daru vienu un to pašu — mēģinu izdzīvot šajā nežēlīgajā pasaulē, Nokss teatrāli iesaucās un tur­pināja grauzt kaulu.

-    Bet tagad tevi par izstīdzējušu un bada apdraudētu noteikti nevarētu nosaukt.

-    Kur nu! Šeit pa vienu okulu es visa kā apēdu tikpat daudz, cik pirms tam pa visu mūžu. Nemaz nerunājot par Ēdienu svētkiem, Nokss smējās, bet Dana tikmēr centās atcerēties, ka par okuliem te sauc astoņu dienu nedēļas.

-     Tu spēj noticēt tam, ka mēs atradāmies citā pa­saulē? Dana, atminēdamās vakardienas sarunu ar Veco, pēc brīža ierunājās.

Nokss uz viņu domīgi palūkojās, tad atbildēja:

-    Ja godīgi, kaut ko tādu nebiju gaidījis. Varbūt kaut kad pa ausu galam biju dzirdējis par citu pasauli, piemē­ram, no Medima, tomēr tie tikpat labi varēja būt tikai izdomājumi. Bet, ka mani pašu tur varētu ieraut iekšā — to nu gan ne! Un mēs pat neko nepamanījām. Vienu brīdi mēs esam tur, kur vajag, bet nākamajā — jau citur.

-     Arī es nepamanīju konkrēto brīdī, bet vēlāk ievē­roju debesis. Tās bija kā Augšzemē vakaros. Tikai bez mākoņiem. Pilnīgi skaidras. Un vēl trīs mēneši.