Dana un Otrā pasaule

Nu svešinieks stāvēja aci pret aci ar Danu. Ļauni smīnēdams, viņš izstiepa roku un sagrāba meiteni aiz spranda. Lai ari viņa centās izrauties, tas neizdevās — tvēriens bija stingrs kā dzelzs spīles. Viņš viegli pacēla Danu no zemes un piespieda pie vienas no kolonnām, kas nebija sagāzusies. Spēcīgie pirksti lēnām sakļāvās ap meitenes kaklu, arvien vairāk apgrūtinot elpošanu. Juz­dama, ka sāk trūkt elpas, viņa vēlreiz centās atlauzt varmākas pirkstus, bet arī šoreiz bez panākumiem. Viņas skatiens, izmisīgi meklēdams glābiņu, šaudījās uz visām pusēm un neviļus nonāca pie Noksa, kas labu gabalu tālāk gulēja uz zemes, taču viņš bija bez samaņas un palīdzēt nevarēja. Meitene centās sataupīt elpu, lai izkliegtu pēdējo palīgā saucienu, taču vīrietis par to tikai ļauni nosmīnēja. Viņa acis bija zvērīga niknuma pilnas, acīmredzot izbaudot šo brīdi.

"Lūdzu, kāds… palīdziet!" — tā bija doma, kas atkal un atkal atkārtojās Danas galvā. Tomēr, kad elpa viņas krūtīs sāka izsīkt un laika gaidīt glābiņu vairs nebija, meitenes prātā ierunājās arī kāda cita balss: "Ja neviens palīgā nenāk, tad ir jārīkojas pašai." Tiklīdz viņa to bija sapratusi, tūliņ arī tapa skaidrs, ko darīt.

Skats Danai jau sāka aizmigloties, tomēr viņa ar acīm sameklēja tuvāko kolonnu, kas vēl bija vesela. Meiteni bija pārņēmusi spēcīga pārliecība, ka arī šo kolonnu tūliņ piemeklēs tāds pats liktenis kā iepriekšējās, tikai šoreiz par tās upuri nekļūs vis bēdzēji, bet gan to vajātājs. Viņas pārliecība bija tik liela, ka viņa burtiski jau redzēja to notiekam. Vai viņa to skatīja iztēlē vai īstenībā, to pateikt meitenes aizmiglotais prāts gan vairs nespēja, taču kolonna gāzās un tūliņ pēc tam eju sadrebināja dārdošs belziens. Dana juta, ka ciešais tvē­riens atslābst un viņa līdz ar putekļiem un atlūzām smagi nokrīt uz grīdas.

-    Viņa mostas! kaut kur Danas prātā ielauzās sau­ciens.

-     Dana! Dana! Dana! Kas tev tur notika? meitene dzirdēja kādu saucam viņas vārdu un viegli raustām aiz pleca. Lai arī balss šķita esam tālu, viņa zināja, ka runātājs ir tepat blakus, tāpēc pavēra acis, lai uz viņu paskatītos.

-     Mierīgāk, ļaujiet viņai atģisties! Neaiztieciet viņu pagaidām!

-   Viņai viss būs kārtībā? satraukti jautāja kāds cits. Šo balsi viņa pazina — tas bija Prizmo.

-    Pri… Dana centās pasacīt, bet mēle neklausīja, un teiktais izklausījās visai nesakarīgi.

-     Kuš, guli! Prizmo čukstēja. Atpūties. Gan ar laiku tiksim ar visu galā.

Danas aizmiglotais skatiens pakavējās pie vairākām sejām, kas atradās blakus un lūkojās uz meiteni. Piepeši viņa atcerējās pēdējos brīžus, kas bija piedzīvoti Lielajā gaitenī, un viņa spēji iesaucās:

-    Noks!

Meitene centās pieslieties sēdus, bet tūliņ atkrita spilvenos.

Viņa juta, ka guļ uz kaut kā mīksta, un pēc mirkļa saprata, ka atrodas savā istabiņā.

-     Neuztraucies. Noksam viss kārtībā, šoreiz teica kāda sieviete, un Dana, to dzirdot, sajuta siltu plaukstu pieskārienu. Atnesiet kāds trembru sulu, sieviete pie­bilda.

Kamēr tika pildīts viņas rīkojums, sieviete uzlika mitru un vēsu kompresi meitenei uz pieres. Pēc minūtes bija dzirdama durvju atvēršana un ātra aizvēršana.

-    Lūk, te ir! runātājs atkal bija Prizmo.

Meitenes acis jau sāka rādīt skaidrāk. Telpā atradās

Prizmo, Vecais, nezināms argeklis ar rudu bārdu, kā arī argekle, kurai rokās tika nodots kauss ar trembru sulu.

-     Izdzer — jutīsies labāk, argekle teica, pieliekot kausu Danai pie lūpām. Viņa gan gribēja paņemt trauku pati, bet roka šķita neparasti smaga un galīgi neklausīja.

Pēc mirkļa dzēriens sāka iedarboties un meitene juta, ka pa ķermeni ātri izplatās patīkams siltums.

-    Kur ir Nokss? Dana atsāka, kad kauss bija tukšs.

-     Tepat. Guļ, Vecais atbildēja, ar roku norādot uz blakus atvilktu mazāku un zemāku gultu, kur, nerea­ģējot uz apkārtējiem trokšņiem, bija saritinājies Nokss. Vienīgo dzīvības zīmi izrādīja labā auss, kas ik pa laikam viegli noraustījās.

-    Mums ir jāparunā, Dana nopietni teica, pagriežo­ties pret Veco.

-    O, jā. Ir gan. Lūdzu, atvainojiet mūs uz kādu laiku, Vecais uzrunāja klātesošos. Kaut arī negribīgi, argekļi tomēr paklausīja un pameta telpu. Palika tikai viņi divi un guļošais Nokss.

-    Pastāsti man, kas jums tur notika, Vecais, nosēdies uz gultas malas, raizīgi ierunājās. Nogāztas kolonnas un jūs divi guļat uz grīdas.

-    Jūs neko neredzējāt? Kāds nemanīja cilvēku?

-   Cilvēku? Vecais nobrīnījās. Ja būtu pamanīts kaut kas aizdomīgs, tad man par to jau būtu paziņots.

-   Vārdu sakot, mums uzbruka. Man ar Noksu, Dana atbildēja.

Iestājās klusums. Vecā sejā bija redzams pārsteigums, ko pēc mirkļa nomainīja kaut kas līdzīgs bailēm.

-    Uzbruka, viņš atkārtoja un, sadrūmis vēl vairāk, novērsās, lai to pārdomātu.

-    Jā. Kāds cilvēks, vīrietis. Tērpies tumšā apmetnī ar kapuci. Viņš ir vainojams pie sagāztajām kolonnām… vismaz pie daļas.

-    Ko jūs darījāt Kolonnu zālē?

-     Mēs gribējām sameklēt jūs. Es ar Noksu. Mums bija daži jautājumi.

-    Par to vēlāk. Izstāsti no sākuma, kā viss notika.