Dana un Otrā pasaule

-    Čeross šajos konkursos bija piedalījies jau daudzus gadus un nu beidzot sasniedza arī sen kāroto mērķi. Aplausus! pilsētas mērs sauca mikrofonā, un aplausi tika saņemti. Līdz ar to es paziņoju šos Ēdienu svētkus par slēgtiem! Liels paldies visiem klātesošajiem. Tiksi­mies nākamgad ar jaunām receptēm un jaunu cīņas sparu. Vēlreiz paldies, un es ceru, ka šodienas notiku­mus izbaudījāt tikpat ļoti kā es!

Vēlreiz pateicies visiem svētku dalībniekiem un vie­siem, mērs nokāpa no podesta. Kaut arī svētki oficiāli bija slēgti, diena vēl nebija galā — tagad sākās ballēšanās, kurai bija paredzēts turpināties, līdz nebūs iestāju­sies pilnīga tumsa. Tiesa, tie, kas dzīvoja tālāk no pilsētas, jau tagad sāka pamazām pulcēties kopā, lai dotos uz mājām, to vidū arī argekļi. Bet, kamēr viņi vācās vien­kopus, vēl bija mazliet laika, ko Prizmo izbaudīja pil­nībā — lai arī nebija ieguvis nekādus papildu titulus, viņš tomēr staigāja apkārt ļoti apmierināts ar sevi.

-     Nebija tie kursi velti ieti? Dana viņu uzrunāja, kad Prizmo visiem izrādīja savas medaļas.

-    Noteikti nebija. Ja nebūtu ievingrinājis roku pirms svētkiem, tad, iespējams, būtu kļūdījies vēl vairāk.

-    Vai arī tu būtu metis žūrijai mīklu sejā?

-     Nē, Prizmo, skaļi smejoties, atbildēja. Arī Dana smējās — ne tikai tāpēc, ka gaisā virmoja pacilātības sajūta, bet arī tāpēc, ka nekad nespētu iztēloties Prizmo darām kaut ko tādu.

Kamēr vēl bija iespēja, Dana ar Noksu, cik nu vēders ļāva, steidzās izbaudīt pēdējos Ēdienu svētku labumus, taču drīz lielie pūķi jau bija sagatavoti lidojumam, un bija laiks doties atpakaļceļā uz argekļu alām. Pēc brīža viņi jau bija pacēlušies gaisā un lidoja mājup, tikai šoreiz no apkārtnes pētīšanas nekas neiznāca — bija jau pavisam satumsis, un Dana varēja tikai apbrīnot pūķu nakts redzi.

-     Es vairs nespēju pakustēties. Tik ļoti pieēdies lai­kam neesmu bijis nekad. Tagad, kad vairs neizskatos pēc klaidoņa, pieēsties ir daudz vieglāk, Nokss nokunkstēja, kad pūķi bija nolaidušies pie Laika koka.

-    Tur man tev jāpiekrīt. Arī mans kuņģis rīt žēlosies, ka nevajadzēja ēst tik daudz, Dana vaidēja, kāpjot no lielā lidoņa un palīdzot arī Noksam tikt lejā.

-    Nedrīkst aizmirst aiziet pie Vecā! Nokss atgādināja.

-      Tiesa. Kas tik šodien ir noticis! Dana visai apmierināti teica, vēl īsti nespējot noticēt, ka tas viss šodien atgadījies tieši ar viņiem.

UZBRUKUMS

— (Celies taču beidzot! Ko var gulšņāt visu dienu? Nokss pārmetoši teica, lai gan pats vēl lāga nebija atvēris acis un, apgūlies uz muguras, joprojām vāļājās pa gultu.

-    Tikai pēc tevis, Dana norūca pretī, pārveļoties uz otriem sāniem. Abi ar Noksu viņi noteikti bija divi lie­lākie sliņķi vismaz simts enomu rādiusā.

-    Ir jāizrunājas ar Veco.

-    Ak, jā, pareizi! Dana piepeši atcerējās, un tas lika viņai beidzot saņemties un izlīst no gultas. Meitene sa­ģērbās, tad izvilka no gultas arī kofotu, mudinot, lai tas aiziet vismaz uz brokastīm.

-    Negribu ēst.

-    Oho! Kaut ko tādu laikam var dzirdēt tikai vienreiz mūžā, Dana viņu ķircināja un, uzmetusi skatienu ista­biņai, ievēroja, ka lielais skapis atkal ir pametis savu atrašanās vietu. Par laimi, šobrīd viņiem tas nebija vaja­dzīgs.

Pēc brīža abi izgāja no istabiņas un devās uz ēdnīcu. Galvenā sarunu tēma tur, protams, bija Ēdienu svētki. Vislielākā daļa argekļu uzmanības tika Prizmo, kurš tomēr bija vienīgais, kas piedalījās Lielajā konkursā. Arī Līna ar savu ģimeni, kas otrā pilsētas galā notikušās sacensībās bija ieguvusi otro vietu, par uzmanības trū­kumu nevarēja sūdzēties.

Uz ēdnīcas galdiem varēja manīt lielu daļu tādu pašu brīnumu kā vakar. Šķita, ka šejienes pašu pavāri ir krietni pacentušies, lai ēdienu klāstu kaut nedaudz pie­līdzinātu tam, ko varēja nobaudīt pilsētā. Bija krietni daudz neredzētu ēdmaņu, kas ikdienā uz galdiem parasti nebija manāmas.

-    Man šķiet, ka, šeit dzīvojot, ne pa jokam apvelšos, Dana smējās, kad bija nopētījusi galdu.

-     Man ir radies tāds pats iespaids, ka tevi kāds grib uzbarot, Nokss atteica un, nebūdams izvēlīgs, sāka tiesāt pirmo, kas gadījās tuvumā. Laikam tas "negribu ēst" viņam bija pārgājis, tiklīdz bija ieraudzījis bagātīgi klāto galdu.

-     Kā tev šķiet, ko Vecais mums varētu pastāstīt, ja mēs izklāstītu par to cilvēkveidīgo vilku un par tukšo pilsētu? Dana ēzdama jautāja.

-     Nav ne mazākās jausmas. Tas vien, ka vilks var izskatīties pēc cilvēka, mani nedaudz biedē. Nemaz nerunājot par to, ka visa pilsēta pēkšņi izkūp gaisā un tad uzrodas no jauna, it kā nekas nebūtu noticis. Tādiem vilku cilvēkiem nevajadzētu būt.

-    Kā tu to domā?

-     Ir vēstures fakti, ir leģendas un mīti. Bet tiek uz­skatīts, ka vilkači te nav bijuši un nekad arī nebūs, Nokss skaidroja. Dana nebija tik zinīga, lai varētu ar vinu strīdēties.

-     Bet ja nu… pazuda nevis viņi, bet mēs? Dana iz­teica savu minējumu.

-    Kas jums pazuda? nelaikā bija uzradusies Kini.

-     Nekas, mēs vienkārši runājam par šo to, pagriez­damās pret meiteni, Dana ātri noteica. Kā tev patika svētki?