Dana un Otrā pasaule

-    Šī, kurā mēs atrodamies, nav vienīgā pasaule; tai ir vēl divas paralēlas. Katra ar kaut ko atšķiras, bet tajā pašā laikā visas trīs pasaules joprojām ir tā pati planēta Zeme ar visu Apakšzemi. Tā, kurā iekļuvāt jūs, jeb, precīzāk, tikāt ierauti ar varu, tiek saukta par Spiritālo jeb Vidējo pasauli. Tajā ir redzamas tikai tās būtnes, kas ir iegājušas šajā pasaulē. Tāpēc, kad jūs tur nokļuvāt, visi citi nebija redzami, jo viņi palika turpat, kur bija iepriekš. Spiritālā pasaule vēl ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mitinās spoki un gari. Tikai dažreiz tie spēj no savas pasaules iekļūt mūsējā. Spiritālajā pasaulē arī debesis vienmēr ir krēslā un ir redzami trīs mēneši jeb Mēness Triāde.

"Mēness Triāde," Dana klusi atkārtoja. "Tas šķiet tik savādi pazīstams un dzirdēts vārds, bet kur?" Vecais manīja mulsumu Danas sejā un kā atbildot sāka skandēt vārsmas:

-    "Mēness Triāde kad dziest, radies kāds ir pasaulē…"

-      Pareģojums, Dana nočukstēja. Aploksne ar šo pašu tekstu atradās turpat uz galda pie gultas. Tāpēc šis vārdu savienojums šķita dzirdēts.

-    Pareģojums. Tavējais Pareģojums? Nokss jautāja. Dana, nenovēršoties no Vecā, apstiprinoši pamāja ar galvu.

-    Kā tas var būt, ka neviens nebija par šo pasauli iemi­nējies iepriekš? viņa jautāja argeklim. Pat Nokss par to neko nezināja.

-     Tāpēc, ka tikai retais spēj šajā pasaulē iekļūt vai kādu ievest, savukārt nezinātājiem, kas varbūt kādreiz tajā iekļuvuši pavisam netīšām, tur ir grūti izdzīvot. Tāpat arī daudzi tajā ieiet baidās. Ja kaut kas ar tevi tur notiek, tad tavam garam nav, kur aizceļot tālāk. Mūsu pasaulē gars pēc nāves pamet ķermeni, lai dotos uz citu pasauli, bet Spiritālajā pasaulē tas notiek tāpat kā ar vilku — viņš izčibēja. It kā nekad nebūtu bijis.

Lai nu ko par piedzīvojumu Ēdienu svētku laikā Dana savā prātā bija iedomājusies, bet kaut ko tādu gan ne.

-    Bet vilks? Vai tomēr cilvēks? Kas tas īsti bija?

-    Es teiktu, ka abi reizē.

-    Vilkatis?

-     Nē, šeit, Apakšzemē, tādi nemīt. Tomēr tas bija kaut kas līdzīgs. Nokss noteikti būs dzirdējis kaut ko par Seno ecīlu kultūru, Vecais pievērsās kofotam.

Nokss izskatījās pārsteigts, laikam nebija gaidījis, ka pēc atbildes vērsīsies pie viņa. Tomēr pēc mirkļa viņa purns pamazām sāka smaidīt, it kā viņš kaut ko būtu sa­pratis.

-     Vecais patiesi domā, ka tas vilks bija eclls vai pat senecīls? kofots jautāja.

-     Senecīls? Tie ir tie paši, kuru valodā ir aprakstīti Suzu… nu, tie akmeņi?

-    Tieši tā, Nokss apstiprināja. Es tev reiz stāstīju, kas bija tas, ko Eshars Fazīrs gribēja izpētīt Mežu lokā. Jau labu laiku pirms viņa pētījumiem tur bija atrastas senas un līdz tam nezināmas kultūras paliekas. Tauta, kas tur bija dzīvojusi, ir ārkārtīgi sena.

-      Kāda tauta? Un kāpēc tieši zvēri runā senecīlu valodā?

-    Tiek uzskatīts, ka senecīli ir bijuši cilvēkdzīvnieki. Katram bijis savs svētais dzīvnieks — totēms —, par ko tie spēja arī pārtapt. Par senecīlu pēctečiem — ecīliem — var saukt kentaurus, tomēr tie laika gaitā evolucionēja citā virzienā nekā senecīli. Varētu teikt, ka arī vilkači ir senecīlu atzars, tikai Virszemē.

-     Bet vai tad kāds senecīls varētu būt tagad dzīvs? Vai tad viņi vēl eksistē?

-     Šādu iespēju es nebiju apdomājis, Nokss atzina. Kentauri un vilkači ir teju vienīgie dzirdētie ecīli. Es nespēju iedomāties, ka jel kāds senecīls varētu būt vēl sprigans un visai kodīgs.

-      Vai tas patiesi varētu būt iespējams, ka tas bijis tieši senecīls? Dana šoreiz jautāja Vecajam.

-     Ja Netona klans sāk skraidīt pa pilsētu un iebrukt argekļu alās, kas ir ar maģiju nozīmogotas tā, ka kurš katrs gribētājs te nemaz nevar ienākt, tad šāds fakts arī mani vairs nespēj tik ļoti pārsteigt.

Dana mirkli apdomājās.

-     Pirmīt, kad es pieminēju ilkņus, jūs teicāt, ka tas maina situācijas būtību, viņa sacīja. Kādā ziņā?

-      Mūsdienās, ja tu māki kādu noburt vai izmantot amuletus, kas tevi par kaut ko pārvērš, tad tu par to arī pārvērties. Vispirms tu esi cilvēks, bet nākamajā brīdī tu kļūsti, piemēram, par argekli vai kentauru. Ar senecīliem turpretī bija citādi. Viņi savam totēmam jeb dvēseles dzīvniekam kaut kādā ziņā līdzinājās arī pirms pārvēršanās. Ja runājam par vilku, kas jums uzbruka, tad ir iespējams, ka, esot cilvēka izskatā, zem apmetņa viņam bija pūkaina, pelēka aste, varbūt zem kapuces slēpās divas vilka ausis, vai arī viņš vienkārši mīlēja riet uz kakiem.

Pēdējo nosaukto varbūtību Dana iztēlojās, kā tas varētu izskatīties, un tas lika viņai pasmaidīt.

-    Pag! Nokss pēkšņi ieminējās. Vecais pieminēja, ka bez Spiritālās pasaules un mūsējās ir vēl viena.

Dana to pārtulkoja un ar interesi lūkojās uz Veco.