Dana un Otrā pasaule

-     O, ļoti jauki! Mēs ar Atiju un Jundi nopirkām tādu cukurvati! viņa stāstīja un izpleta rokas, cik varēja, lai parādītu, kas par milzīgu cukurvati viņiem bijusi.

-     Un tagad šis izmērs ir jāizdala ar divi, aiz māsas muguras nostājies, smaidīdams sacīja viņas vecākais brālis.

-     Sveiks, Atij! Dana sveicināja, bet Nokss tikmēr turpināja ēst un apdomāt meitenes izteikto domu par pazušanu.

-    Pajautā, vai viņi gadījumā nezina, vai Vecais ir šeit! kofots, pagriezies pret rudmati, ieteica. Arī viņam, tāpat kā Violai, patīk kaut kur aizblandīties.

-      Šaubos, vai viņi zinās, Dana atbildēja, palūko­jusies uz abiem bērniem.

-    Ko nezinās? Mēs?

-    To, vai Vecais tagad ir šeit.

-    Nav ne jausmas. Ko tad tev no viņa vajag?

-    Parunāties par šo un to.

-     Laikam vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir aiziet uz Templi, Atijs secināja.

-     Labi, Noks. Nevilksim garumā. Ejam tagad! Paldies par kompāniju! Dana teica, tā īsti arī nepaēdusi, bet kopš vakardien apēstā ēdiena daudzuma tik ļoti nemaz arī negribējās.

-    Jau esmu tur, Nokss, likdams mutē pēdējos kumo­sus, atsaucās.

-    Tiksimies vēlāk! Dana atsveicinājās no abiem jau­najiem argekļiem un kopā ar kofotu devās uz durvīm.

Iznākuši no ēdnīcas, abi pagriezās pret garo Kolonnu zāli. No tās, kā jau vienmēr, vilka vēss gaiss. Tā nekad nebija izgaismota, un Danai šķita, ka tas ir ar nolūku, lai radītu spocīgāku un dramatiskāku iespaidu. Pus­tumsā kolonnas atgādināja vecus un pelēkus kokus, kas cits aiz cita iezīmēja ceļu uz Templi. Argekļu alu kņada bija izgaisusi viņiem aiz muguras, un vienīgo skaņu, ko šeit varēja dzirdēt, radīja kofota nagi, kas skrapstēja pret akmens grīdu.

-      Ko tu tobrīd domāji ar vārdiem "pazudām mēs, nevis viņi"? kofots ierunājās.

-      Es domāju to, ka mēs it kā kļuvām neredzami. Neviens taču mums nepiesējās, kad sagāzām tos augļus.

Tāpat vilku neviens nebija redzējis. Pēc tam nekas ne­bija manāms. Nekādu pēdu no viņa, it kā viņš joprojām būtu neredzams, bet mēs — atkal kļuvuši redzami.

-    Tad jau tam vilkam ir bijis jābūt varenam būrējam, lai panāktu, ka mēs kļūstam neredzami. Tomēr tas vēl ne­izskaidro, kāpēc nevienu neredzējām mēs, Nokss iebilda, iesoļodams Templī. Abi reizē palūkojās uz akmens solu tempļa stūrī. Tas bija tukšs un pēc skata tikpat neērts kā iepriekš.

-    Laikam tomēr būs jāpiekāpj vēlāk, Dana nopūtās. Viņa jau grasījās doties, kad neviļus viņas skatiens aiz­slīdēja pie Grāmatas. Pie tās kāds stāvēja, bet noteikti ne argeklis. Būtne bija cilvēka augumā, un tai mugurā bija tumšs apmetnis ar kapuci — gluži tāds pats kā tikko aprunātajam cilvēkveidīgajam vilkam.

Sadzirdējusi ienācējus, dīvainā persona strauji apcir­tās, lai saredzētu, kas bija ieradies šajā klusajā vietā. Aiz viņa stāvēja Grāmata, atšķirta lappusē, kur nebija neviena attēla, bet viss bija pilns ar teksta ķeburiem. Brīdi ne­viens neiedrošinājās ne pakustēties, un, ja tas vispār bija iespējams, iestājās vēl lielāks klusums.

Pirmais sakustējās svešinieks, kas sāka lēni virzīties abiem tuvāk.

-    Nav labi, nav labi, Dana čukstēja, lēni kāpjoties atpakaļ. Nokss darīja tāpat.

-    Kas jūs esat? viņa drebošā balsī uzrunāja radījumu.

-    Iespējams, tavs lielākais murgs, svešinieks vīrieša balsī ļauni atbildēja. Šī atbilde jau pateica visu priekšā. Viņš noteikti nebija noskaņots uz draudzīgumu, un tāpēc, jo tālāk no viņa tikt, jo labāk.

-    Mums galīgi neveicas, Nokss izdvesa, tad strauji apsviedās apkārt, un abi ar Danu metās skriet atpakaļ pie argekļiem.

Nedzirdamiem soļiem tumšais stāvs uzsāka pakaļdzī­šanos. Danas kurpes pa akmens grīdu nepatīkami slīdēja, bet viņa skrēja cik jaudas. Pēc mirkļa priekšā jau pavīdēja gaismas četrstūris, kas veda uz argekļu apdzīvotajām telpām. Patvēruma tuvums lika abi bēdzējiem saspa­roties pēdējam spurtam, taču, iekams viņi paspēja to sasniegt, piepeši notika kaut kas neparasts. Vairākas no daudzajām zāles kolonām viņiem priekšā sāka svērties ejas virzienā, līdz krakšķēdamas apgāzās pavisam un, ar šausmīgu troksni sašķīda gabalos. Lai izvairītos no mar­mora šķembām, abi apstājās.

Telpu piepildīja liels putekļu mākonis, kas aizsedza gruvešus, taču viņiem arī tāpat bija skaidrs, ka ceļš pie argekļiem nu ir slēgts.

Nedz Danai, nedz Noksam nebija divreiz jāmin, kurš bija vainojams pie kolonnu brukšanas. Pagriezušies atpakaļ, viņi redzēja tumšo stāvu, kas bija pacēlis savu bālo roku pret kolonnām un licis tām sagāzties.

-    Ātri aizteleportē mūs! Nokss paguris elsoja.

Stāvs virzījās viņiem arvien tuvāk, bet Danai ar kofo-

tu nebija, kur glābties — atkāpšanās ceļu bija nosprosto­juši gruveši.

-     Es… Dana stostījās. Viņai nebija ne jausmas, kā viņa kaut kur spētu nokļūt, kad prāts ir pilns šausmīgu domu par to, ko šis cilvēks varētu abiem nodarīt un kāpēc viņš to visu dara.

-     Tu to vari! Nokss izmisīgi centās meiteni pār­liecināt, taču melnais jau bija pienācis klāt un spēcīgi paspēra kofotu malā.