Dana un Otrā pasaule

-     Prizmo tas noteikti ir vairāk nekā gatavošana, Dana gurdi atteica un piecēlās, lai arī dotos uz savu istabu. Jācer, neveiksme tik ļoti nesagraus viņa ticību savām spējām, ka pēc tam pat parastas siermaizītes pagatavošana šķitīs nepaveicams uzdevums.

-     Mani nepārsteigtu, ja tā patiesi notiktu, Nokss piebilda un Danai pa priekšu iegāja istabiņā. Viņš jau grasījās lēkt gultā, kad kaut ko ievēroja. Kas tas ir?

-    Kas? Dana pajautāja un sekoja kofota skatienam. Nu arī viņa ieraudzīja to, kā pirmīt pa dienu te nebija.

Uz gultas bija nolikta lapiņa. Zīmīte.

-    No kā tā ir? Nokss jautāja, kad rudmate to pacēla un sāka lasīt. Dana neko neatbildēja. No kā tā ir? viņš atkārtoja, bet Dana aizvien lūkojās uz zīmīti, kas uz mirkli bija laupījusi viņai valodu. Kas noticis?

-     Tā ir… Tā ir no Dolonas, viņa beidzot klusi iz­mocīja.

-    Ko? Tās blondās meitenes? Kas tur rakstīts? Nokss gribēja zināt un stiepās, lai arī redzētu, kas uz lapiņas ir rakstīts. Dana apsēdās uz gultas un nolasīja skaļi:

"Sveika, Dana!

Piedod man. Man nebija citas izvēles kā pazust. Es Tevi lūdzu, nesaki nevienam par šo ziņu. Tas ir ļoti svarīgi, lai neviens nezinātu. Pat mana māte. Ar mani viss ir kārtībā. Neuztrau­cies. Būtu ļoti jauki, ja mēs varētu satikties, tikai divatā. Es Tev vēlāk paziņošu, kad. Vēlu veiksmi!

Dolona."

-    Tas ir viss?

-      Jā, viss, Dana atteica un vēlreiz ātri pārlasīja zīmīti. Nedz paskaidrojuma, kas gadījies, nedz ziņas par to, kur viņa ir.

-     Sviests. Kāpēc viņa grib, lai pat māte nezina, ka meita ir dzīva?

-    Ja vien tā vispār ir Dolonas rakstīta, Dana iemi­nējās, lai gan pati īsti neticēja šādam variantam.

-     Ja viņa ir nolaupīta, tad tiešām ir iespējams, ka šo zīmīti varētu nebūt rakstījusi viņa, arī Nokss pieļāva šādu varbūtību.

Kamēr Dana ar Noksu bija prom, Dolonas meklē­šana tika veikta teju pa visu Uguns zemi un it īpaši Drūbļu ciemā. Nebija nekādu pēdu. Argekļiem šāda pazušana bija tikpat neiedomājama kā iespēja, ka govis sāks lidot, bet nu, šķiet, bija pierādīts pretējais.

-      Bet kas to būtu varējis izdarīt? Nokss nedroši jautāja. Jābūt taču kādam iemeslam, kāpēc maza argekle ir saņemta gūstā.

Dana neatbildēja. Viņai nebija īsti, ko atbildēt, bet vienīgais, ko viņa spēja nodomāt, bija: "Ceru, ka tas kaut kā nav saistīts ar mani."

-      Aizej un parādi šo zīmīti Vecajam! Un Dolonas mātei, kofots turpināja. Viņus nevar tā vienkārši atstāt neziņā. Par to, kas noticis ar viņu meitu. Varbūt Vecais, lielais noslēpummīlis, spēs kaut ko izšķetināt no šā un atrast viņu?

Vēlreiz pārlasot īso raksta galu, Dana nebija droša, vai sekot Noksa padomam. Kaut kas lika domāt, ka tomēr jāklausa zīmītē paustajam lūgumam nevienam neko neteikt.

-      Es par to padomāšu, Dana pēc ilgas klusēšanas atbildēja.

-     Kas tur ko domāt? sekoja neapmierināts rūciens. Viss jau ir skaidrs. Viņai noteikti nebija nekādu iemes­lu, lai vienkārši aizietu prom. Tad jau drīzāk nolaupīta.

-     Varbūt… Bet tas izklausās pārāk vienkārši, Dana sacīja, un Nokss neizpratnē uz viņu palūkojās, gaidot kādu paskaidrojumu. Tas ir, cik nu es pazīstu Dolonu, tad viņa ir no tām, kuras gadījumos, kad kaut kas ar vinu nav kārtībā, drīzāk nolīdīs stūrī un mocīsies no pārmetumiem, nekā pieļaus, ka viņas dēļ kaut kas noiet greizi.

-     Nav ar viņu kārtībā? Vai tu man beidzot pastāstīsi, ko tad viņa tev tādu svarīgu gribējusi uzticēt? Vai arī tomēr turēsi savu solījumu, pat ja tā laušana varētu palīdzēt viņu atrast?

-      Jā, sekoja īsā atbilde. Bet šobrīd, manuprāt, svarīgi būtu uzzināt, kā zīmīte te ir nokļuvusi.

Atkal iestājās klusums.

-    Te visu laiku ir burzma. Neviens, kas nav argeklis, nevarētu vienkārši iesoļot šeit un nolikt zīmīti, Nokss teica.

-    Tu domā, ka to būtu izdarījis kāds argeklis?

-     Ne visai, bet iespēja par neredzamības maģiju ir visai maza.

-    Kāpēc?

-     Lai arī neredzamības maģija ļauj pārvietoties div­reiz ātrāk, tā prasa lielu piepūli un ir neizdevīga gadīju­mos, kad kādā konkrētā vietā ir burvju amuleti, kas sajūt lielu maģijas spēku un ziņo par to. Un es nešaubos, ka tādi te ir, Nokss piebilda.

-    Pag. Divreiz ātrāk? Dana brīnījās.

-     Jā. Neredzamība ir sarežģīta padarīšana, un tieši tāpēc ir vajadzīgi tādi gudri prāti kā Vecais.

-    Nē, ja…

-    Un tu vēl brīnies, kāpēc viņš tev daudz ko nestās­ta! Nokss piepeši turpināja tik uzstājīgi, ka Dana ap­rāvās pusvārdā. Viņai nebija nekādu argumentu pret, un tomēr viņai šķita, ka klusēt ir labāk. "Bet kāpēc?" viņa sev jautāja.

Noksam meiteni tomēr neizdevās pierunāt — nedz tūliņ, nedz arī nākamo stundu laikā. Viņš gan purpināja, ka tad, ja pats to spētu pateikt argekļiem tā, lai tie sa­prastu, viņš jau sen būtu pateicis, nevis tēlojis noslēpu­mainu skuķi, taču kofota bubināšana nevienas dzirdīgas ausis tā arī neatrada. Turklāt Dolonas pazušana argek­ļiem, ja neskaita viņas tuvākos radiniekus un draugus, bija izkritusi no galvas — visi gatavojās Ēdienu svētkiem, kam bija jānotiek jau rītdien!