Dana un Otrā pasaule

Dana nemaz nepamanīja, kā paskrēja laiks, kad svētku dienas rīts jau bija klāt un viņa, tāpat kā teju visi argekļu alu iemītnieki, jau gāja kāpnīšu virzienā, lai kāptu virszemē un dotos uz Drūbļu ciemu. Pa ceļam pavērojusi gājējus sev blakus, meitene pamanīja, ka daļa argekļu iet brīvām rokām, turpretim citi ir nokrāvušies ar saiņiem un paunām, pilnām ar garšvielām un citiem gastronomiskiem brīnumiem. Arī Prizmo, cik nu Dana viņu bija paspējusi šodien redzēt, gājienam gatavojās pamatīgi — visu laiku skraidīja apkārt sasārtis un maz­liet arī sanervozējies. Kur viņš ir tagad, to Dana nezināja, jo lielajā straumē, kas pamazām plūda ārā no alas, bija grūti viņu ieraudzīt.

Iznākusi virszemē, meitene sāka prātot, kā tik lielas argekļu masas nokļūs līdz Drūbļu ciemam, turklāt vien­laicīgi. "Diezin vai te būtu tik daudz serebrinu," viņa šaubījās. Serebrinu gan, iespējams, būtu arī pieticis, taču šoreiz nogādāt publiku līdz ciemam bija noalgoti citi zvēri.

-    Ai, nav labi! Nokss sāka kunkstēt, kad ieraudzīja, ka šie zvēri būs lieli, sarkani pūķi, kas mierīgi stāvēja netālu. Viņu lielie, plēvjainie spārni bija pieglausti pie slaidajām mugurām, bet garās astes kūļājās zemē kā milzīgas čūskas.

-    Kas? Tev nepatīk pūķi? Dana paķircināja kofotu.

-     Nē, snali ir ļoti jauki, taču man nepatīk lidot, Nokss atcirta.

Tagad arī Dana pamanīja vairākus bezatzveltnes krēslus, kas pie katra pūķa bija kārtīgi piestiprināti ar siksnām. Dana saskaitīja desmit sēdekļus uz katra, un šāds apjoms tiem viegli varēja būt pa spēkam, jo pūķi, lai gan izskatījās jauki un mierīgi, bija visai prāvi un spēcīgi. Lai nu kā — vismaz kļuva skaidrs, ka tā varēs ātrāk nokļūt līdz ciemam.

Dodoties pie pūķiem, Dana gan sākumā jutās ne­droši, bet, redzot, ka daudzi argekļi mierīgi ieņem vietas uz lielo dzīvnieku muguras, arī viņa beidzot nosēdās uz viena no sēdekļiem. Tiesa, tas meitenei šķita visai ne­drošs, tāpēc viņa jo cītīgāk sevi pie tā piesprādzēja. Pēc tam uz blakus sola tika piesprādzēts arī Nokss, un pēc ne­ilga laika, kad liela daļa pūķu jau bija "aizņemti", tie izpleta savus milzīgos spārnus, kas līdzinājās divām sarkanām ādas burām, daudz lielākām par lidmašīnu spārniem.

Kad pūķis centās pacelties gaisā, visi sēdētāji līgojās līdzi katrai tā kustībai. No vienas puses, šīs sajūtas Danai atgādināja kaut ko līdzīgu karuseļiem, bet, no otras puses — tas bija kaut kas pilnīgi jauns un nepie­redzēts. Ciešāk satvērusi savu sēdekli, kas šķita gluži vienkāršs un nemaz ne tik stabils, meitene varēja tikai nobrīnīties, kā tie spēj noturēt vietā savus pasažierus, lai tiem nenotiktu kaut kas slikts.

Izdarījuši vairākus spēcīgus grūdienus, pūķi beidzot pacēlās gaisā. Varēja just, kā no pūķu spārniem gaisā veidojas virpuļi, kādiem līdzīgus var novērot, airējoties ūdenī. Ar katru sekundi viņi arvien vairāk attālinājās no zemes, un acīm pavērās arvien skaistāks skats. Laika koks un Žļarkālu upīte sarāvās pavisam mazi, līdz vairs nebija saskatāmi.

Pūķi gan nelidoja pārāk augstu, bet ar to pietika, lai varētu novērtēt to, cik milzīgs ir Menas līdzenums, kas pletās Uguns zemes vidienē. Uz visām pusēm stiepās brūnais tuksnesis, un tikai gar tā malām bija redzama krāsainība. Kalnu smailes no augšas šķita daudz niecīgākas, nekā tas bija licies uz zemes. Vienīgi Kodolu kalni palika nepārspējami.

Vējš cirtās meitenei sejā, bet tas viņai netraucēja jūsmināties par panorāmu. Viss izskatījās tikpat aizraujoši kā lidmašīnā, ar ko Danai dažas reizes bija gadījies lidot, tikai tagad bija pat vēl lieliskāk, jo apkārtnes vērošanai bija atvēlēts daudz vairāk vietas nekā tikai mazs ilumi­nators.

Ja jāšana ar serebriniem pirmajā reizē, neņemot vērā lielo attālumu, Danai šķita diezgan īsa, tad, lidojot ar pūķi, laiks pagāja nemanot. Vēl nepaspējusi visu ap­skatīt, Dana jau juta, ka sākas nolaišanās. Meitene pat nebija ievērojusi, pa kuru laiku viņi bija nokļuvuši tik tuvu pilsētai, kas no augstuma līdzinājās aplokam, kas pilns ar skudrām.

Pūķiem pamazām samazinot augstumu, Dana vēl paspēja ievērot gan abus mazos ciemus Felisu un Aiomu, gan arī labības laukus, kas pletās gar ezera krastu netālu no ieejas pilsētā. Šos skatus gan meitenei neizde­vās izbaudīt ilgi, jo drīz viņi jau bija nosēdušies uz zemes, un Dana, atsprādzējusies no visām drošības sik­snām, no jauna staigāja pa cietzemi.

Tā kā visiem lidot gribētājiem vietas uz pūķiem nebija pieticis, tad lielie spārnaini atkal pacēlās gaisā un lidoja pakaļ otrajai grupai, kamēr pirmie atvestie palika gaidām nosēšanās laukumā pie lielajiem Drūbļu ciema vārtiem. Ja pirmo reizi, te esot, Danai šķita, ka ciemā valda liels troksnis, tad, salīdzinot ar šo reizi, tie bija tikai mazi pavasara ziediņi. Drūzma un kņada bija lie­lāka nekā bišu spietā.