Dana un Otrā pasaule

-     Sveiks! kad kofots bija pienācis gana tuvu, zēns viņam sacīja un sabužināja zvēriņa rudo spalvu.

-     Ak, Ēdienu svētki! Nokss, uzlēcis uz sola, sap­ņaini teica. Kad es tur pēdējo reizi biju, es nospēru tādu maizes kukuli… Parasti jau es maizi neēdu, bet tās smarža virmoja teju desmit enomu rādiusā.

-     Tu nospēri? Nu, nu, Noks! Kā tad tā? Dana sa­māksloti viņu nosodīja.

-     Kas? Ko viņš nospēra? Atijs jautāja, jo kofotu valodu viņš, tāpat kā pārējie argekļi, nesaprata.

-     Nospēra maizi. Tādu, kas smaržo desmit enomu rādiusā.

-    Ā, skaidrs.

Pēc brīža viņiem pievienojās arī Milsa, un visi tur­pināja apspriest ēdienu jautājumus, bet pēc tam aizskāra arī Sargātāju tēmu.

-      Kad mēs ar Prizmo runājām, kur katrs varētu atrasties, Dana klāstīja, tad šķita loģiski, ka Ūdens Sargātājam vajadzētu būt pie ūdens. Bet no ūdeņiem šeit ir tikai Žļarkālu upīte un Strēlnieku ezers. Visdrīzāk, tas ir pie Strēlnieku ezera.

-    Kā tev šķiet, ko tev vajadzētu darīt tagad? jautāja Atijs.

-    Nav ne jausmas. Ja jau, dodoties pie Temnosa, bija tik nesakarīgs uzdevums, tad nu es nezinu, ko man gaidīt un kam gatavoties uz nākamo, Dana domīgi no­vilka. Derētu atkal aiziet pie Hapitora un painteresē­ties par viņa skaitītā dzejoļa pārējiem pantiem.

-     Es vienreiz to dzejoli esmu lasījusi, bet nu vairs neatceros, Milsa ieminējās.

-     Vai jūs mācāties kādā skolā? Dana pēkšņi iedo­mājās pajautāt. Vienkārši es tik reti redzu, ka uz Drūbļu ciemu kāds dodas, un neesmu arī manījusi, ka te notiktu kādas mācības.

-     Mēs mācāmies mājās, Atijs paskaidroja. Eremida mūs māca.

-      Ak, jūs, nabaga cilvēkveidīgie un jūsu skolas! Nokss vīzdegunīgi novilka. Acīmredzot kofotiem par izglītību uztraukties nebija vajadzības.

-     Eremida ir viena no vecajiem argekļiem. Pie viņas mācāmies vēsturi, fiziku, ģeogrāfiju un bioloģiju, pa­pildināja Milsa.

-    Viņa māca jūs visus?

-     Jā. Bērnu jau nav tik daudz, lai viņa netiktu galā.

-          Ko māca Augšzemē? Atijs ieinteresēti jautāja, cerot, ka nu Dana sāks stāstīt par visu savu dzīvi mājās. Jūs tātad mācīties ejat uz skolu?

-    Jā… Mums skolā jāsāk iet septiņu gadu vecumā.

-     Ko? Tik agri? Atijs iesaucās, bet Dana samulsa. "Septiņi gadi — tas nemaz nav tik maz," viņa domāja.

-     Atij, viņi laiku skaita citādi. Viņiem gads velkas apmēram sešas reizes ilgāk, Milsa paskaidroja, pirms Dana to paspēja.

-    Ak, jā, pareizi!

Argekļu bērni turpināja iztaujāt Danu par Augšze­mes izglītības sistēmu, un meitene labprāt atbildēja, līdz durvīs parādījās nākotnes pavārs — Prizmo.

-     Labrīt, Atij, Milsa, Noks, Dana! viņš sveicināja visus pēc kārtas.

-    Labrīt, Prizmo! Dana atbildēja uz sveicienu. Tik agri atpakaļ no saviem kursiem?

-    Kad svētki ir teju jau klāt, tad visi pavāri Apakšzemē ir pārlieku aizņemti paši ar saviem gastronomiskiem treniņiem un eksperimentiem. Mani kursi ir beigušies, bet domāju, ka esmu tajos iemācījies pietiekami, lai šogad startētu daudz labāk.

-     Labāk nekā Gada sliktākais pavārs? Nokss uz­jautrinājās, taču, par laimi, no visiem klātesošajiem Dana bija vienīgā, kas spēja saprast dzīvnieku valodu.

-    Cerēsim, ka tā, meitene atbildēja Prizmo.

Mazā sabiedrība, kas bija sapulcējusies pie galda, tur­pināja apspriest gaidāmo notikumu, un vārdu savieno­jumu "Ēdienu svētki" gan todien, gan arī nākamajās dienās varēja dzirdēt pieminam ne reizi vien. Lai arī šāds prieks Drūbļu ciema iedzīvotājus piemeklēja ik pēc astoņām nedēļām, šeit visi tam gatavojās, it kā tas būtu vienīgais laiks, kad iespējams paēst. Danai stāstīja, ka greznāki par šiem svētkiem ir tikai Jaunais gads, kad pil­sētā notiek karnevāls, un arī šie svētki vairs nebija aiz kalniem. Prizmo pat ierosināja ar nākamā, ūdens stihijas

Sargātāju pagaidīt, līdz tie būs aizvadīti, un tikai tad doties nākamajos meklējumos. Kā Prizmo teica: "Laika mums ir gana daudz," un viņam bija taisnība — bija pagājis tikai mazliet vairāk nekā mēnesis, kopš Dana bija šeit, un vēl vairāki mēneši bija priekšā.

Kad Ēdienu svētki bija pietuvojušies vienas dienas attālumā, tie argekļu alās bija kļuvuši par vienīgo sa­runu tēmu. Kā izrādījās, teju puse visu argekļu cerēja gatavošanā gūt panākumus, bet tikai retais loloja aug­stas cerības. To vidū — arī Prizmo.

-     Es jau esmu izdomājis dažas receptes. Domāju tās prezentēt tur. Es jūtu, ka šoreiz man klāsies labāk. Daudz labāk, viņš klāstīja savus plānus. Ja Džimam patika izpušķot savus piedzīvojumus, tad Prizmo runāja tikai par to, cik izcili viņš šogad gatavos. Abi bija lieliski.

-    To, kā tev ies, rādīs laiks. Tagad labāk ej pagulēt! Dana viņam ieteica, kad diena jau sliecās uz vakara pusi. Citādi šaubos, vai spēsi kaut ko pagatavot.

-     Laba ideja. Kārtīgi izgulēšos, lai neaizmigtu zupas bļodā. Pirms gulētiešanas arī jāatkārto sava stratēģija, Prizmo aizrautīgi noteica un, klusi murminādams, tūliņ arī atstāja ēdnīcu.

-     Stratēģija? Nokss pārsteigti pārjautāja, noskatī­damies pakaļ Prizmo. Tā ir ēdienu gatavošana, nevis karš vai kaut kas cits, viņš smējās.