Dana un Otrā pasaule

Kādu brīdi meitene gaidīja, cerēdama, ka abi atkal apklusīs, taču drīz viņa saprata, ka tā vis nebūs. Abus izšķirdama, Dana viņus mierināja, ka tāpat ilgi vairs nav jābūt kopā, tāpēc lai mazliet vēl paciešot viens otru. Pēc tam viņa pieskārās trīsošajai sienai. Danas roka iz­slīdēja tai cauri, un pēc mirkļa viņa jau atradās lielajā skapī otrpus sienas. Abi strīdnieki viņai sekoja.

Atverot skapja smagās koka durvis, Dana ļāva nelie­lajā istabiņā pirmajiem ieiet abiem draugiem. Kā uz burvju mājienu telpu piepildīja maģiskā gaisma, kas vienmērīgi izgaismoja visu istabu.

-    Tu šeit dzīvo? Medims jautāja, nopētot kokgrie­zumus uz gultas kājgaļa.

-      Pagaidām jā. Bet, Medim — ko tu vispār tagad plāno darīt? Nokss man jau stāstīja, ka Uguns zemē ir grūti izdzīvot.

-    Grūti ir izdzīvot tad, ja esi viens, Medims atbildēja, paskatoties uz Noksu. Kofots sapīka. Acīmredzot januto piebildei bija savs zemteksts, kas bija saprotams tikai viņiem.

-    Nu, labi. Necentlšos tevi aizturēt, Dana noteica un devās uz istabiņas durvju pusi. Bet varbūt tu gribi vēl paēst vai ko citu?

-    Nē, nē. Neuztraucies. Medimam viss būs kārtībā, januto, juzdams, ka ilgi gaidītā brīvība tikpat kā ir klāt, steidzīgi attrauca.

Dana atvēra istabiņas durvis, un trijotne izgāja ārā. Lielajā hallē neviena nebija, tikai mazā aka vientuļi slējās telpas vidū — acīmredzot bija nakts, un visi gulēja. Pa šaurajām vītņu kāpnēm viņi uzkāpa virszemē, kur Dana, kā bija solījusi, kopā ar Noksu pavadīja Medimu līdz Laika kokam. Kofots izskatījās priecīgs, ka beidzot var no pūķa atvadīties, turpretī Danai tas bija skumjš brīdis. Viņa te pazina ļoti maz dzīvu būtņu, tāpēc katrs, ko varētu nosaukt par draugu, viņai bija svarīgs un no­zīmīgs.

-    Hei, Medim! Vēl viena lieta, Nokss iesaucās, kad mazais pūķis jau grasījās doties prom. Tu mums tā arī nepastāstīji, kāds īsti ir Pūķu kalna labirinta noslēpums, kofots atgādināja. Arī Danai tas bija izkritis no prāta.

-     Ak, pavisam vienkārši! Vienīgais, ko jūs par labi­rintu nezinājāt, bija tas, ka tajā apmaldīties nav iespē­jams, Medims viltīgi atbildēja, ar baudu vērojot abu pārsteigtās sejas. Redz, īsta bija tikai viena eja, kas visu laiku veda uz priekšu, pa labi, uz priekšu, pa kreisi, uz priekšu, pa labi un tā visu laiku. Pārējās — sānejas un sazarojumi — bija tikai ilūzijas, kurās patiesībā nemaz nevarēja ieiet, tāpēc pazust šajā labirintā ir iespējams tikai tad, ja tu tici, ka tas ir iespējams, un, zaudējis dros­mi, pārstāj iet, viņš nobeidza.

Dana ar Noksu lūkojās uz pūķi, aizdomājušies, kā tas būtu bijis — apmaldīties ilūzijā. Viņu pārdomas pār­trauca Medims:

-    Jūs ar Medimu noteikti vēl tiksities. Neplānoju dzīvi pavadīt, ķepas klēpī salicis. Ja ir nepieciešama palīdzība, būšu gatavs. Tikai, kur Medimu varēs tajā mirklī atrast, to Medims pats nezina, januto teica.

Uzmetis saviem biedriem pēdējo skatienu, pūķis pa­māja abiem sveicienu, tad pagriezās, lai beidzot dotos, kur paša deguns rāda. Medimam attālinoties, Dana ar Noksu nolūkojās, kā viņš tālumā kļūst arvien mazāks un mazāks, līdz izzūd pavisam.

-     Un tagad vakariņas! Nokss priecīgs iesaucās, kad abi jau bija pagriezušies un devušies uz slidkalniņu, lai slīdētu lejā uz argekļu mītni. Dana tikai nogrozīja galvu, saprotot, ka vismaz uz kādu brīdi dzīve atkal ieies ieras­tajā gultnē. Viņa atkal varēs pārliecināties, cik Nokss ir ēdelīgs, bet Prizmo — histērisks, kad viņš būs ierau­dzījis, kā Dana izskatās. Protams, ja vien viņš paspēs meiteni ieraudzīt, pirms viņa izbaudīs dušas priekus un kārtīgu miegu.

.

KAS var bŪt labĀks par ŠO!

J. o prieku redzēt Danu netīru un noskrandušu mei­tene Prizmo neatvēlēja. Lai arī bija nakts vidus, Dana nomazgājās un Nokss tāpat, jo arī viņš bija pilns netīru­mu — kofota rudā spalva jau bija sākusi vērsties pelēka. Ūdens, kas no viņiem mazgājoties aiztecēja, atgādināja dubļus, bet, tā kā Pūķu kalns bija smilšu un putekļu pilns, tad tas arī nebija nekāds brīnums.

Pēc mazgāšanās pārbaudījuši, vai ēdnīcas durvis gadījumā nav vaļā, abi secināja, ka būs vien jāēd tas, kas Danai bija atlicis somā, jo acīmredzot Līna ar māti ne­bija nolēmušas mainīt savus ieradumus un ierasties ēdnīcā nakts vidū. Nekas cits neatlika, kā atgriezties istabiņā un iekārtoties uz gultas. Vai viņi aizmiga pirms ēšanas vai tūliņ pēc tās, to Dana nepamanīja, bet, kad rudmate pamodās, viņa atklāja, ka no vakardienas ēdamlietām bija palicis vairs tikai nedaudz maizes. Apskatīju­sies apkārt, meitene ieraudzīja Noksu, kas bija pamodies pirms viņas un izskatījās aizdomīgi omulīgs.