Dana un Otrā pasaule

Virs koka sienas, kas ieskāva visu pilsētu, bija izkarināts liels uzraksts "Laipni lūgti Ēdienu svētkos!". Paši vārti vairs ne brīdi nestāvēja ciet, jo no visām malām nāca ļaudis un tos vērt vaļā un ciet būtu bijis pavisam lieki. Ļaužu pūlī bija redzami gan argekļi, kas bija sākuši doties vārtu virzienā, gan citi ārpus Drūbļu ciema dzīvojošie, to vidū pat kentauri. To gan bija ļoti maz, un, uzmanīgi saspiedušies pulciņā, tie ar aizdomām nopētīja katru klātesošo, tad ātri ierikšoja pilsētā, mek­lējot kādu brīvāku un drošāku laukumiņu.

No malu malām uz pilsētu plūda ļaudis un zvēri, kas pie pilsētas vārtiem veidoja jau lielu straumi, kura pa­mazām stūma uz priekšu arī Danu un Noksu.

Mēģini turēties blakus. Ja noklīsti, tad mums ir jāsatiekas pie parka dienvidu ieejas. Tā teica Prizmo, -

Dana cauri pūlim sauca Noksam, mēģinot viņu paturēt acīs, kas gan bija visai grūti. "Nu, kāpēc šai ir jābūt vie­nīgajai pilsētai un turklāt tik mazai?" meitene sodījās. Taču pilsēta noteikti nebija maza, tāda tā šķita tikai tagad.

-    Jā, labi, vēl atskanēja kofota atbilde, iekams viņš pazuda skatienam, kaut kur veikli aizlīkumojot starp daudzajām kājām.

Pie vārtiem ļaužu bija visvairāk, taču, izņemot kapus, baznīcu, observatoriju un citas ēkas, kas nebija saistītas ar ēdienu gatavošanu vai to baudīšanu, ļaužu netrūka arī visur citur pilsētā. Daudzviet ielās un lauku­mos bija izlikti stendi un gari galdi, no kuriem daži bija no­krauti ar visādiem labumiem, turpretī citi vēl bija tukši — rīts tikai nupat bija sācies, un svētki vēl nebija oficiāli atklāti.

-    Sveiciens visiem ēdienu mīļotājiem, kas ieradušies uz Drūbļu ciemu šodien, deviņsimt deviņdesmit deviņtūk­stoš deviņsimt deviņdesmit devītā gada piektajā siksonā! pāri visai pilsētai gavilēja kāda vīrieša balss. Šogad mums ir pieteicies rekordliels pavāru skaits. Vairāk par diviem tūkstošiem!

Dana centās saskatīt skaļruņus, no kuriem būtu varējusi nākt šī balss, taču, ar acīm izmeklējusies un tos neatradusi, viņa saprata, ka skaļruņu te nav.

-      Es nojaušu, ka šogad mums būs jāpieredz divtik vairāk jaunas lietas nekā pērn, balss turpināja runāt. Varu arī paziņot to, ka visu dienu turēsies silts laiks, bez miglām un stipriem vējiem.

Tikmēr Dana piegāja pie kāda no daudzajiem tablo, kuri bija izvietoti pa visu pilsētu un kuros bija apkopots viss šīs dienas plāns. Tur bija vēstīts, ka rīts, kā jau maltītes dienā, sāksies ar brokastu ēdieniem un arīdzan ar dažādām uzkodām. Bija domāts par veselīgu uzturu un jaunumiem ēdienu gatavošanas tehnikā. Tāpat nebija aizmirsts par citu tautu virtuvi, to vidū arī Augšzemes kārumiem.

Tālāk, pēc brokastu ēdieniem, dienas plānā sekoja dažādas zupas un pusdienu ēdieni, kas turpinājās ar otrām pusdienām un sātīgām maltītēm. Pēcpusdiena bija atvē­lēta dažādiem dzērieniem — tējai, kafijai un tā joprojām, bet vakariņu laikā bija paredzēti konkursi un sacensības. Tiesa, daļa no tiem norisināsies visu laiku, bet vakarā būs visu sacensību kulminācija un arī rezultātu paziņošana. Pēc tam tiks pasniegti arī grādīgie dzērieni, taču tiem afišā bija atvēlēta tikai viena rindiņa, kurai turklāt sekoja pie­bilde, ka tie galvenokārt ir vesti no Augšzemes.

"Alkohols viņiem nav modē?" Dana brīnījās.

-    …bet šobrīd dažus vārdus pirms ceremonijas sākuma vēlas teikt Drūbļu ciema mērs. Lūdzu, Klejohši kungs! aicināja svētku komentētājs. Uz brīdi iestājās klusums, kuru pārtrauca tikai pa kādam krekšķim vai šķaudie­nam. Tad runāt sāka kāda cita zema balss, kas klāstīja, cik tas ir liels prieks — atkal pieredzēt šos svētkus šeit. Viņam un citiem patiesi esot lielas cerības par šāgada pa­sākuma izdošanos. Pēc tam mērs veica ekskursu pagātnē un atgādināja, ka šie svētki sākti svinēt jau pirms trīs­simt tūkstoš gadiem, kad kāds ceļinieks uz tobrīd vēl mazo ciemu atvedis lakatu, ar kura palīdzību bijis iespē­jams uzburt dažādus ēdienus.

To dzirdot, Dana izbrīnā sastinga. "Tas taču ir "Gal­diņ, klājies!"" viņa klusībā iesaucās. "Tātad arī šī pasaka vairāk vai mazāk ir patiesa?"

-     …kā jau jūs zināt, mērs turpināja, šo jauko gald­autu tā arī nav izdevies atrast. Varbūt kāds ēdienmīlis paslēpis savā pagrabā. Šur tur atskanēja klusi smiekliņi. Bet tā aizsākās tradīcija reizi gadā parādīt, uz ko pavāri ir spējīgi, lai pārspētu šo "Galdiņ, klājies!" galdautu.

Meitene ievēroja, ka lielai daļai ļaužu, atšķirībā no viņas, šis stāsts interesi neradīja. Acīmredzot to viņiem stāstīja katros Ēdienu svētkos, un viņi jau zināja to no galvas.

Tikmēr runas no tribīnes turpinājās, notika arī kāda intervija ar pagājušā gada lielākā titula "Gada labākais pavārs" ieguvēju, bet nu jau arī Dana par to bija zaudē­jusi interesi. Viņa soļoja parka virzienā uz dienvidu ieeju tajā, bet ne Prizmo, ne Noksa tur nemanīja. "Laikam aizsteigušies savās darīšanās," meitene nosprieda. "Nu neko, jāpalūko arī pašai, kas te top."