Dana un Otrā pasaule

Uz brīdi iestājušos klusumu pārtrauca Nokss. Viņš izmantoja izdevību pastāstīt Hapitoram par Medimu un vienu ar otru iepazīstināt. Tomēr, neskatoties uz to, Medims uz Hapitoru joprojām lūkojās ar lielu neizpratni — acīmredzot januto lāga neizprata bērza humoru, un viņam koks šķita pār mēru dīvains.

Tomēr vairāk par visu viņi gaidīja, kad Dana beidzot pastāstīs par uzdevumu. To meitene tūliņ arī darīja, un, kad viņa pieminēja sviestaino tirgus laukumu, aprak­stot, ka pēc skata tas līdzinājies Drūbļu ciemam, Hapitors to pazina kā jau dzirdētu lietu, proti, ilūziju.

-     Ak, jā, viņš ierunājās. Cetats tiešām gribēja izveidot šādu ilūziju istabu — gan izklaides pēc, gan lai attīstītu ilūziju maģiju. Kaut arī, lai tādu izveidotu, kaut vai nelielu telpu, ir krietni jānopūlas, tomēr iedo­mājieties, ko tādās tik nevarētu darīt! Iet medībās, nevienu nenošaujot; cīkstoņi un karotāji, neapdraudot neviena veselību, tur varētu vingrināties savās mākās; mediķi turpretī varētu izmēģināt jaunas zāles, nebaido­ties, ka no tām kāds varētu ciest; šādā telpā varētu apskatīt dažādas jau izmirušas radības vai pagātnes notikumus, Hapitors uzskaitīja. Viņš izklausījās pēc tirgoņa, kas popularizē savu preci, lieloties, ko visu ar to ir iespējams darīt.

"Virtuālā realitāte un simulācijas," Dana domāja. "Lai arī abas pasaules — Augšzeme un Apakšzeme — ir tik dažādas, tomēr gan cilvēki, gan šejienieši savā veidā vēlas nokļūt pie līdzīgiem mērķiem. Tātad domāšana mums ir līdzīga."

-    Kas notika tālāk? Medims iztraucēja Hapitoru un Danu no pārdomām par ilūzijām un datorspēlēm.

-     Tālāk es satiku piena un kefīra paku. Viņas man sāka uzdot jautājumus, uz kuriem man vajadzēja at­bildēt ar nepatiesību. Tas bija visai jautri — klāstīt pil­nīgas muļķības, kamēr viņi, tajās klausoties, visā nopietnībā piekrītoši māj ar galvu. Tomēr bija arī jāuz­manās: ja uz kādu jautājumu es atbildēju nepareizi, tas ir, ja atbildēju patiesību, tad par to bija jāizcieš kaut kas līdzīgs elektrošokam. Tāpēc tur bija grūti kaut ko no­skaidrot, jo visi nepārtraukti meloja un mānījās. Galu galā es tomēr nokļuvu, kur vajadzēja — pie būdiņas, kurā iekšā uz sienas bija liela poga ar uzrakstu "Normalizētājs". Pēc tam, kad to nospiedu, es nokļuvu pie Sargātāja. Nokārtoju visu, ko nu vajadzēja, bet viņš man par izdarīto darbu uzdāvināja šādus divus akmeņus, Dana pabeidza un izvilka abus krāsainos priekšmetus. Hapitors nedaudz paliecās uz priekšu un, ar zariem saņemdams akmeni, nopētīja to tuvāk. Tad kopā ar Temnosu mēs nokļuvām pie Sešu staru saejas, Dana vēl papildināja.

-     Bet man tomēr bija taisnība, kad ieteicu tev neiet taisni, Nokss iepriecināti piezīmēja.

-    Jā, bet tikpat labi tas būtu varējis būt arī nepareizi.

-    Bet bija pareizi. Es savai nojautai vienmēr uzticos.

-    Un es uzticos tavējai, Dana smaidot atteica, bet, atcerējusies, ko ir solījusi Medimam, atgādināja:

-     Mums vēl ir jānogādā Medims drošā vietā ārpus kalna.

Januto piekrītoši pamāja, savukārt meitenes vēdera kurkstēšana deva ziņu, ka būtu laiks sākt arī kustēties. Argekļu alas Danai šobrīd šķita vilinošākas nekā jebkad agrāk — mīksta gulta, kārtīgs ēdiens, mierīgs dzīvesveids un duša! To viņa vēlējās visvairāk.

Atvadījušies no Hapitora, kas, izmetot vēl pa kādam jokam, centās trijotni pierunāt palikt ilgāk, viņi devās atpakaļ uz Sešu staru saeju, no kuras viņi iegriezās gai­tenī, kas veda uz marmora balkonu un ieeju burvju skapī.

-     Lūdzu, lūdzu! Kaut nu tas būtu tur! Nokss mur­mināja, kad viņi gāja garām sienas zīmējumiem. Kofotam par lielu prieku, pēc mirkļa viņi ieraudzīja, ka vienā vietā gaiteņa siena patiešām viegli trīsuļo. Aleluja!

-     Iziesim cauri skapim, tad mēs tevi pavadīsim līdz Laika kokam, Dana sacīja Medimam, kura uzmanību bija piesaistījuši zīmējumi uz alas sienas. Tur tu atradī­sies gan pietiekami tālu no Pūķu kalna, gan no Mākoņu alejas, ja nu kas.

Januto pagriezās pret meiteni.

-     Paldies, viņš teica. Medims nezina, vai, esot kalnā, nesajuktu prātā, ja tu nebūtu uzradusies.

-    Man drīzāk jāsaka paldies tev, Dana atteica. Bez tevis mēs sen būtu apmaldījušies vai vēl joprojām cen­stos atrast ieeju labirintā.

Tikai tagad viņa pamanīja, ka abi viņas pavadoņi jau labu laiku nav apmainījušies ar dzēlīgām frāzēm.

-    Tāpēc, ka viņš nav tā vērts, Medims pirmais ieru­nājās, kad Dana bija pajautājusi, kāpēc tā.

-     Es neesmu tā vērts? Nokss iesaucās. Dažbrīd man jādomā, kāpēc es mēģinu ar tevi vispār runāt! Dum­jam prātam dažādas lietas grūti ieskaidrot.

-    Dumjam prātam? Ha! Kurš nu būtu runājis…

-     Nu, kāpēc es vispār to pieminēju? Dana klusi nopūtās, redzot, ka abu starpā ir uzkūrusi veco uguns­kuru.