Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Bet kāpēc viņi gribēja tā rīkoties? Es neko sliktu neesmu darījusi! Visi bērni ir sabijušies par šeit notie­košo, un neviens neko nezina. Bet tas ir šausmīgi. Tas ir briesmīgāk par visu… Kāpēc viņi tā dara, Koulteres kundze? Kāpēc viņi ir tik nežēlīgi?

-     Nu pietiek, pietiek… Tev vairs nekas nedraud, dārgā. Tev viņi nekad neko tādu nenodarīs. Tagad es zinu, ka tu esi šeit, un tu esi drošībā, tev vairs nedraud nekādas briesmas. Neviens tev nedarīs pāri, Lira, mīļā, neviens neko ļaunu tev nedarīs…

-   Bet viņi daris pāri citiem bērniem! Kāpēc?

-   Ak, mīļumiņ…

-   Putekļu dēļ, ja?

-   Vai viņi tev to teica? Vai ārsti tā teica?

-   Visi bērni par to runā, bet neviens neko nezina! Un viņi man gandrīz to nodarīja jums man tas jāizstāsta! Jums nav tiesību no manis to slēpt, vairs ne!

-    Lira… Lira, Lira. Dārgā, tie ir nozīmīgi, sarežģīti jautājumi Putekļi un viss pārējais. Bērniem par to nav jāuztraucas. Bet ārsti to dara pašu bērnu labā, mīļā. Putekļi ir kaut kas slikts, ļauns, bīstams. Pie­augušie un viņu dēmoni ar Putekļiem jau ir tā saindēti, ka viņiem vairs nevar palīdzēt… Par vēlu… Bet neliela operācija bērnus aizsargās no tiem. Putekļi nekad vairs viņiem nepielips. Viņi būs aizsargāti un laimīgi un…

Lira atcerējās mazo Toniju Makariosu. Meitene pēk­šņi saliecās, un viņai apskrējās dūša. Koulteres kundze palaida viņu vaļā un soli atkāpās.

-   Tev slikti, dārgumiņ? Ej uz vannasistabu…

Lira norija baiļu kamolu un izberzēja acis.

-    Kāpēc jums tas mums jānodara? viņa vaicāja. At­stājiet mūs, kādi esam. Varu derēt, ka lords Ezriels neko tādu nebūtu pieļāvis, ja viņš zinātu, kas te notiek. Ja jau viņā ir Putekļi, jūsos ir Putekļi, Džordanas koledžas direktorā ir Putekļi, visos pieaugušajos ir Putekļi, tad jau tā tam ir jābūt. Kad tikšu ārā no šejienes, es izstāstīšu visiem pasaules bērniem par šito. Turklāt, ja tas ir tik labi, kāpēc jūs neļāvāt to izdarīt ar mani? Ja tas ir labi, jums vajadzēja viņiem to.ļaut. Jums vajadzēja priecāties.

Koulteres kundze šūpoja galvu un smaidīja skumju, zinošu smaidu.

-   Dārgumiņ, viņa teica, tam, kas ir labs, dažreiz nākas mūs sāpināt, un, protams, ja tevi tas sarūgtina, tad citus tāpat… Bet tas jau nenozīmē, ka tev tiek atņemts tavs dēmons. Viņš taču paliek turpat pie tevis. Ak Dievs, tik daudziem pieaugušajiem ir veikta šī operācija. Medmāsas taču izskatās laimīgas, vai ne?

Lira samirkšķināja acis. Pēkšņi meitene saprata, kā­pēc šīm sievietēm ir mierīga, vienaldzīga sejas izteiksme un viņu dēmoni skraida apkārt kā pusaizmiguši.

Stāvi klusu, viņa sev teica, un nesaki ne vārda.

—Dārgumiņ, nekad neviens neoperētu bērnu, ja šī operācija iepriekš nebūtu pārbaudīta. Un neviens uz pasaules neatņemtu bērnam dēmonu pavisam! Tiek veikts tikai neliels grieziens, un viss atkal ir kārtībā. Uz visiem laikiem! Redzi, dēmons ir brīnišķīgs draugs un sabiedrotais, kamēr bērni ir mazi, bet vecumā, ko mēs saucam par pubertāti un kas arī tev drīz pienāks, dēmoni atnes visādas mokošas domas un sajūtas, kas ļauj ienākt Putekļiem. Ja pirms tam izdara mazu, ātru operāciju, nekas vairs nevar draudēt. Un dēmons pa­liek kopā ar tevi, tikai… jūs vairs neesat vienoti. Viņš ir kā… nu, kā mīļš mājdzīvnieks, teiksim tā. Vislabā­kais mājdzīvnieks pasaulē! Vai tu tā negribētu?

Kādi nelietīgi, nekaunīgi meli! Un, pat ja Lira nezi­nātu, ka tie ir meli (nabaga Tonijs Makarioss un ieslo­dzītie dēmoni), jau šī doma vien viņu satracinātu līdz ārprātam. Viņas dārgo dvēseli, viņas sirdsdraugu at­šķelt un padarīt par mazu, nervozu mājdzīvnieku? Liru dedzināja naids, un Panteleimons viņas rokās pārvērtās par caunu savu visļaunāko un negantāko veidolu un atņirdza zobus.

Bet teikt viņi neteica neko. Lira cieši turēja Pan­teleimonu un ļāva Koulteres kundzei glāstīt sev matus.

-    Izdzer nu savu tējiņu, — sieviete maigi teica. Es viņiem likšu uzklāt tev gultu šeit. Tev nebūs jāiet atpa­kaļ uz palātu pie citām meitenēm, kad nu mana mazā asistente ir atgriezusies. Mana dārgā! Vislabākā asis­tente pasaulē. Vai tu zini, ka mēs visu Londonu apgrie­zām ar kājām gaisā, lai atrastu tevi, dārgā? Visā zemē tevi meklēja policija. Ak, kā es ilgojos pēc tevis! Nevaru izteikt, cik esmu laimīga, ka tevi atkal atradu…

Visu šo laiku zeltspalvainais pērtiķis nemierīgi šau­dījās pa istabu, te apsēdās uz galda, asti vēcinādams, te piespiedās Koulteres kundzei un kaut ko maigi čuk­stēja viņai ausī, te atkal, asti pacēlis, staigāja pa grīdu. Šāda rīcība, protams, Koulteres kundzi darīja nervozu, līdz visbeidzot viņa vairs nevarēja to izturēt.

-   Lira, dārgā, — viņa teica, man liekas, ka koledžas direktors pirms tavas aizbraukšanas tev kaut ko iede­va, vai ne? Viņš tev iedeva aletiometru. Lieta tāda, ka viņam nebija tiesību tev to atdot. Aletiometrs bija uz­ticēts viņam. Tā ir pārāk vērtīga lieta, lai ar to staigā­tu apkārt, vai tev ir zināms, ka šo instrumentu pa­saulē ir tikai kādi divi vai trīs? Man šķiet, ka direktors tev viņu deva tāpēc, lai tas nenonāktu lorda Ezriela ro­kās. Viņš teica, lai tu man to nesaki, vai ne?

Lira savieba lūpas.