Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tatāru komandieris, redzot, ka gandrīz visi bērni ir aizbēguši, deva pavēli skriet tiem pakaļ. Daži bērni sāka kliegt. Tad atskanēja vēl skaļāki brēcieni, un bērni vairs neskrēja uz priekšu, bet samulsuši griezās atpakaļ tos bija pārbiedējis kāds milzīgs briesmonis, kas no tumsas steidzās viņiem pretī alejas gaismā.

—    Jorek Bērnison! Lira iesaucās un gandrīz pamira no prieka.

Bruņotais lācis drāzās tā, it kā nejustu savu svaru, it kā viņu nestu uz priekšu paša masa. Kā miglains plankums viņš aizšāvās garām meitenei un ietriecās tatāru barā, uz visām pusēm izsvaidīdams kareivjus, dēmonus un ieročus. Tad lācis apstājās un pagriezās, ar diviem pamatīgiem, mērķtiecīgiem sitieniem notriek­dams pie zemes divus tuvāk stāvošos kareivjus.

Viņam metās virsū kāds dēmons-vilks. Lācis gaisā to sašķaidīja, no dēmona izšāvās spoža liesma, tas pakrita sniegā un šņākdams un gaudodams pamazām izzuda. Viņa cilvēks uz vietas nomira.

Tatāru komandieris, piedzīvojis divkāršu uzbrukumu, nesamulsa. Atskanēja vairākas pavēles, un karaspēks sadalījās divās daļās: viena uzmanīja raganas, bet lielākā cīnījās ar lāci. Tatāru kaujinieki bija neparasti drosmīgi. Grupās pa četri tie nometās uz ceļgala un šāva kā mili­tārajās apmācībās, neatkāpjoties ne soli, kad Joreka vare­nais stāvs tiem tuvojās. Pēc brīža viņi visi jau bija miruši.

Joreks atkal devās uzbrukumā, rēkdams un šķaidī­dams pa labi un pa kreisi, kamēr lodes kā lapsenes triecās viņā, nenodarīdamas ļaunu. Lira mudināja bēr­nus skriet uz priekšu tumšajā bezgalībā aiz apgaismo­juma. Bija jātiek prom, jo, lai cik bīstami būtu tatāri, daudz bīstamāki bija Bolvangaras pieaugušie.

Tāpēc viņa sauca, mudināja un stūma bērnus uz priekšu. Kad viņu ēnas sniegā kļuva garākas, Lira juta, kā viņas sirds raujas polārās nakts dziļajā tumsā un tīrajā aukstumā, bet Panteleimons priecīgi lēkāja kā zaķītis, izbaudīdams savas kustības.

-   Kurp mēs dodamies? — kāds jautāja.

-   Tur jau tālāk nekā nav, tikai sniegs!

-   Mums pretī nāk glābēji, Lira paskaidroja. Tur ir kādi piecdesmit ģiptieši vai vairāk. Tur noteikti ir arī kādi jūsu radinieki. Visas ģiptiešu ģimenes, kam no­laupīti bērni, sūtīja savu pārstāvi.

-   Es neesmu ģiptietis, kāds bērns teica.

-   Tas nekas. Viņi arī tevi aizvedīs.

-   Uz kurieni? — kāds kašķīgi prasīja.

-   Uz mājām, Lira atbildēja. — Tāpēc jau es šeit iera­dos, lai atbrīvotu jūs, un atvedu ģiptiešus, lai tie jūs savukārt aizvestu mājās. Mums vēl mazliet jāpaiet uz priekšu, un mēs viņus atradīsim. Lācis bija kopā ar ģiptiešiem, tātad viņi nevar būt tālu.

-    Vai redzējāt to lāci! kāds puika jūsmoja. Kā viņš notrieca to dēmonu viņa saimnieks nokrita tā, it kā kāds šim būtu izrāvis sirdi!

-   Es nemaz nezināju, ka dēmonus ir iespējams noga­lināt, kāds cits teica.

Nu jau runāja visi; satraukumi un briesmas nu bija garām, un mēles atraisījās. Lai jau runā, ka tik ietu uz priekšu.

-   Vai tas ir tiesa, kāda meitene prasīja, par to, ko viņi tur stacijā dara?

-    Jā, — Lira teica. — Nekad nebiju domājusi, ka re­dzēšu kādu cilvēku bez dēmona. Bet ceļā uz šejieni mēs atradām kādu zēnu, kurš bija viens pats, bez dēmona. Viņš visu laiku to meklēja, jautāja, kur tas ir un vai kādreiz atnāks. Viņu sauca Tonijs Makarioss.

-   Es viņu pazīstu! kāds ieteicās, un pārējie pievie­nojās: — Jā, viņu aizveda pirms nedēļas…

-    Nu, viņi atšķēla viņam dēmonu, — Lira pavēstīja, apzinoties, kādu iespaidu tas atstās uz bērniem. Un neilgi pēc tam, kad mēs viņu atradām, zēns nomira. Visus atšķeltos dēmonus viņi turēja būros tai kantai­najā ēkā aiz galvenās mājas.

-   Tā ir taisnība, Rodžers teica. Lira viņus izlaida ārā ugunsgrēka trauksmes laikā.

-   Jā, es viņus redzēju! iesaucās Billijs Kosta. Sā­kumā es nesapratu, kas tie tādi ir, bet redzēju, kā tie aizlido kopā ar to zosi.

-    Bet kāpēc viņi tā dara? neatlaidās kāds zēns. Kāpēc viņi atšķeļ cilvēkiem dēmonus? Tā taču ir var­darbība! Kāpēc viņi to dara?

-   Putekļi, kāds nepārliecinoši noteica.

Bet puišelis nicinoši iesmējās. Putekļi! viņš teica. Tādu nemaz nav! Viņi to ir izdomājuši! Es tam neticu.

-   Ei! kāds iesaucās. Skatieties, kas notiek ar diri­žabli!

Bērni atskatījās. Aiz spožajām gaismām, kur jopro­jām vēl notika cīņas, garenais dirižabļa korpuss vairs brīvi nelidinājās pie nolaišanās masta; tā brīvais gals nolaidās zemāk, un virs tā pacēlās balons…

-   Tas ir Lī Skorsbija gaisa balons! iekliedzās Lira un priekā sasita cimdotās plaukstas.

Bērni bija pārsteigti. Lira dzina viņus uz priekšu, brīnīdamās, kā aeronauts ar savu balonu ticis tik tālu. Bija skaidrs, ko viņš ir darījis, kas par lielisku ideju uzpildīt balonu, izlaižot gāzi no dirižabļa un tā atņemot iespēju dzīties tam pakaļ!

-    Ejam, ejam, citādi jūs nosalsiet, meitene mudi­nāja, jo daži bērni trīcēja un stenēja no aukstuma, bet viņu dēmoni činkstēja spalgās balstiņās.

Panteleimonu tas tracināja, un, pieņēmis āmrijas vei­dolu, viņš iepliķēja kādas meitenes dēmonu-vāveri, kas, žēli smilkstēdama, gulēja savai saimniecei uz pleca.