Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira ar pūlēm piecēlās un, citu dēmonu klaigu un kņadas apņemta, klausīdama Panteleimona saucie­niem: "Šeit! Šeit!" pārvēlās pāri šķēršļiem. Nu jau meitene ieelpoja auksto gaisu un cerēja, ka bērni būs paspējuši paņemt virsdrēbes, jo nebija nekādas jēgas bēgt no stacijas, lai nosaltu ziemas salā.

Nu jau liesmas trakoja pa īstam. Atkāpusies no mā­jas, meitene naksnīgajās debesīs redzēja, ka liesmu mēles izēd lielu caurumu ēkā. Pie izejas drūzmējās pieaugušie un bērni, taču šoreiz pieaugušie bija daudz satrauktāki, bet bērni izbiedēti, pat pārbijušies.

-    Rodžer! Rodžer! Lira sauca, un Panteleimons, kļuvis par acīgu pūci, ziņoja, ka redz zēnu.

Pēc brīža viņi jau bija atraduši viens otru.

-   Sauc visus šurp pie manis! Lira iekliedza viņam ausī.

-   Viņi nenāks, viņi ir panikā…

-     Pasaki viņiem, ko dara ar bērniem, kuri pazūd! Viņi ar lielu asmeni atšķeļ viņu dēmonus! Izstāsti viņiem, ko tu redzēji vakar pēcpusdienā, par izlaista­jiem dēmoniem! Saki, ka ar viņiem notiks tas pats, ja viņi nemuks prom!

Rodžers šausmās lūkojās meitenē, tad sakoncentrēja savu gribasspēku un aizskrēja pie tuvākā apmulsušo bērnu bariņa. Arī Lira skrēja pie bērniem, un, kad ļaunā vēsts izplatījās, daži sāka raudāt un bailēs spieda savus dēmonus klāt.

Nāciet man līdzi! — Lira sauca. Pēc mums nāk glābēji! Mums jātiek prom no šīs teritorijas! Bēgam!

Bērni to dzirdēja un sekoja viņai apgaismotās alejas virzienā, nomīdītajā sniegā plakšķēja bēgošie soļi.

Aiz viņiem skanēja pieaugušo saucieni, tad bija liels brīkšķis un dārdoņa bija iegāzusies vēl viena ēkas daļa. Dzirkstis uzlidoja gaisā, un ar troksni, kas atgādināja plīs­tošu audumu, izlauzās liesma, bet to pārspēja kāda cita skaņa, bīstami tuva un draudīga. Lira nekad agrāk to nebija dzirdējusi, bet ar pirmo reizi saprata: tā gaudoja tatāru sargu dēmoni-vilki. Viņas ķermeni sagrāba vājums, bērni šausmās pagriezās un apstājās, jo lēnām, bet neat­laidīgi, ar paceltu šauteni viņiem tuvojās pirmais tatāru sargs, un līdzās tam skrēja viņa lielais, pelēkais dēmons.

Tad nāca vēl viens un vēl. Visi bija tērpti oderētos bruņutērpos, un viņiem nebija acu vismaz tās neva­rēja redzēt aiz aizsnigušajām bruņucepuru spraugām. Vienīgās acis, kas bērnos nolūkojās, bija šauteņu lielie, melnie stobru caurumi un slienājošos dēmonu-vilku dzeltenie, liesmojošie redzokļi.

Lira sastinga. Viņai pat sapņos nebija rādījies, cik bries­mīgi šie vilki būs. Un tagad, kad meitene bija pieredzējusi, ar kādu ierastu vieglumu Bolvangaras ļaudis pārkāpa tabu, viņu paralizēja doma par šiem klabošajiem zobiem…

Tatāri sastājās vienā rindā, aizšķērsojot ceļu uz ap­gaismoto aleju, un viņu dēmoni nostājās aiz saviem saimniekiem, tikpat dresēti un disciplinēti. Pēc mi­nūtes izveidojās arī otra rinda, un sargi nāca vēl un vēl. Lira izmisusi nodomāja: bērni nespēs cīnīties ar ka­reivjiem. Šī nebija cīņa Oksfordas māla bedrēs, kur ar dubļiem apmētāt ķieģeļu dedzinātāju bērnus.

Bet varbūt bija! Lira atcerējās, kā bija iemetusi māla piku ķieģeļu dedzinātāja dēla platajā sejā, kurš viņai uzbruka. Puika bija apstajies, lai izslaucītu acis, un pil­sētas bērni metās viņam virsū.

Viņa bija stāvējusi dubļos. Tagad viņa stāvēja sniegā.

Tāpat kā toreiz, tikai tagad zvēriskā niknumā, meitene paķēra sniega piku un trieca tuvākajam kareivim sejā.

-  Tēmējiet viņiem acīs! Lira spiedza un meta nākamo.

Bērni viņai pievienojās. Kāds dēmons iedomājās

pievienoties pašai sniega pikai un ietriecās tieši mērķi šaurajās acu spraugās. Nu jau ari pārējie dēmoni darīja tāpat, un pēc īsa brītiņa tatāri mīcījās sniegā, spļaudīda­mies, lamādamies un cenzdamies izberzēt sniegu no šaurās spraugas acu priekšā.

-   Skrienam! Lira sauca un metās uz apgaismotās alejas vārtiem.

Bērni sekoja viņai, visi kā viens, vairīdamies no vilku žokļu kampieniem un skriedami, cik ātri vien var, lejup pa aleju uz vilinošo, bezgalīgo tumsu priekšā.

Aizmugurē aizsmakusi komandiera balss izkliedza pavēli, vienlaicīgi tika uzvilkti gaiļi, tad atkal pavēle un saspringts klusums, kurā varēja dzirdēt tikai bē­gošu bērnu kāju dipoņu un elsas.

Uz viņiem mērķēja. Viņiem trāpīs.

Bet, pirms tatāri paguva izšaut, kāds no tiem šokā noelsās un cits pārsteigumā iekliedzās.

Lira apstājās un pagriezusies ieraudzīja, ka kareivis guļ sniegā ar pelēku spalvu bultu mugurā. Viņš locījās, raustījās un klepoja asinis, bet pārējie lūkojās apkārt pa labi un pa kreisi, cenšoties saskatīt šāvēju, bet to nekur nemanīja.

Tad kada bulta lidoja tieši no debesīm un trāpīja kā­dam kareivim pakausī. Tas nokrita uz vietas. Koman­dieris kaut ko nokliedzās, un visi palūkojās augšup, tumšajās debesīs.

-   Raganas! iesaucās Panteleimons.

Un tur jau viņas bija: priežu zaru slotām švīkstot, šurp lidoja skrandainas, elegantas, melnas būtnes. Lirai vērojot, viena pašāvās zemāk un raidīja bultu krita vēl viens kareivis.

Tad visi tatāri pacēla ieročus gaisā un blieza tumsā, mērķējot uz neko, uz ēnām, mākoņiem, bet arvien vai­rāk un vairāk bultu lija pār viņiem.