Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Saprotu. Nepārdzīvo, dārgumiņ, tu taču arī man to nepateici, vai ne? Tāpēc solījumu tu neesi lauzusi. Bet klausies, mīļā, aletiometrs patiešām rūpīgi jāglabā. Es baidos, ka tas ir tāds retums un vērtība, ka ilgāk mēs vairs nevaram tā riskēt.

-     Kādēļ lords Ezriels nedrīkst to paturēt? Lira jautāja nepakustoties.

-    Tā dēļ, ko viņš dara. Tu zini, ka viņš ir ieslodzīts cietumā, jo grasās darīt kaut ko bīstamu un ļaunu. Aletiometrs viņam vajadzīgs plānu īstenošanai, bet tici man, dārgā, tas nekādā gadījumā nedrīkst nonākt lorda Ezriela rokās. Koledžas direktors ir smagi kļū­dījies. Bet tagad, kad tu visu zini, labāk būs, ja atdosi to man, vai ne? Tad tev nebūs jāuztraucas par ale­tiometru un tā glabāšanu. Tam tiešām jābūt īstam gal­vas mežģim domājot, kam īsti tas vecais, stulbais krāms vajadzīgs…

Lira nevarēja vien nobrīnīties, kā viņai šī sieviete varēja šķist tik pievilcīga un gudra.

-   Tāpēc, ja aletiometrs šobrīd ir te, pie tevis, tu tie­šām varētu man to uzticēt. Instruments ir tavā jostas somiņā, vai ne? Jā, tā bija gudra doma noslēpt to tur…

Koulteres kundzes rokas bija uz Liras svārkiem un jau raisīja vaļā stīvā auduma saites. Lira saspringa. Zeltspalvainais pērtiķis apsēdās gultas galā, nepacie­tībā drebēdams, piespiedis savas melnās ķetnas mutei. Koulteres kundze noņēma Lirai jostu un atpogāja so­miņu. Viņa strauji elpoja. Sieviete izņēma sainīti un at­locīja melno samta audumu, atklājās metāla bundža, Joreka Bērnisona roku darbs.

Panteleimons atkal bija kļuvis par kaķi, gatavu lē­cienam. Lira atrāva savas kājas no Koulteres kundzes un nolaida tās uz grīdas, gatava bēgt, tiklīdz tas būs vajadzīgs.

-   Kas tas tāds? Koulteres kundze iepriecināta jau­tāja. Kāda smieklīga, veca bundža! Vai tu to ieliki šeit, lai drošāk? Un tās sūnas… Tu gan esi uzmaniga, vai ne? Iekšā vēl viena bundža! Un aizlodēta! Kas to izdarīja, dārgumiņ?

Sieviete bija pārāk aizņemta ar atvēršanu, lai uz­klausītu atbildi. Viņa izņēma no savas rokassomiņas nazi, kam bija daudzi papildu instrumenti, atvāza ži­leti un palika to zem vāciņa.

Acumirklī istabu piepildīja nikna dūkoņa.

Lira un Panteleimons nekustējās. Koulteres kundze izbrīnījusies un pārsteigta centās attaisīt vāciņu, bet zeltspalvainais pērtiķis noliecās tuvāk, lai labāk redzētu.

Apdullinošā ātrumā melnais, mušveidīgais radījums izsprāga no bundžas un ietriecās pērtiķim sejā.

Viņš iekliedzās un atsprāga atpakaļ; arī Koulteres kundze, protams, bija savainota, viņa kliedza sāpēs un bailēs tikpat skaļi kā pērtiķis. Mazais, ar pulksteņa mehānismu aprīkotais velnēns līda augšup pa viņas ķermeni pāri krūtīm, kaklam un tuvojās sejai.

Lira vairs negaidīja ne mirkli. Panteleimons pielēca pie durvīm, un viņa tūlīt tam pakaļ. Meitene atrāva durvis un skrēja tik ātri, kā nekad agrāk mūžā nebija skrējusi.

Ugunsgrēka trauksme! Panteleimons kliedza un lidoja viņai pa priekšu.

Lira pagriezienā ieraudzīja signalizācijas pogu un ar dūri izsita stiklu. Skrēja tālāk gar palātām, izsita vēl vienu stiklu, un vēl. Gaitenī sāka parādīties cilvēki, skatīdamies, kur deg.

Lira nonāca pie virtuves, un Panteleimons domās pasvieda viņai kādu ideju, tāpēc meitene metās tur iekšā. Pēc brīža viņa jau bija atgriezusi vaļā visus gāzes degļus un piešķīlusi sērkociņu vienam no tiem. Tad Lira no plaukta paķēra miltu paku un pret galda stūri to pārplēsa, saceļot gaisā baltus putekļus; viņa bija dzirdējusi, ka ari miltu putekļi viegli uzliesmo.

Tad meitene izskrēja ārā un steidzās, cik vien ātri spēdama, uz savu guļamistabu. Nu jau gaiteņos drūz­mējās cilvēki: bērni uztraukušies skraidīja šurpu turpu, jo visus bija pāršalkusi ziņa: "Bēgšana!" Vecākie bērni metās uz garderobēm, kur atradās viņu virsdrēbes, un stūma arī mazākos uz turieni. Pieaugušie centās pro­cesu kontrolēt, bet neviens nezināja, kas īsti notiek. Visur bija kliegšana, grūstīšanās, drūzmēšanās.

Lira un Panteleimons kā zivis locījās cauri visam šim haosam uz guļamistabas pusi, un brīdī, kad bija to sasnieguši, viņiem aiz muguras atskanēja dobjš sprā­dziens, kas satricināja visu ēku.

Pārējo meiteņu nebija istaba bija tukša. Lira iegrūda skapīti stūri, uzlēca uz tā, no pažobeles izvilka savas virs­drēbes un pataustīja, vai aletiometrs ir vietā. Tas jopro­jām tur bija. Viņa ātri saģērbās, pārvilka kapuci pāri gal­vai, un Panteleimons, pārvērties par zvirbuli, jau pie durvīm sauca:

Tagad ātri!

Meitene izskrēja ārā. Par laimi, pa gaiteni uz izeju skrēja bērnu bariņš, kas jau bija paspējuši uzģērbt ziemas drēbes, un viņa tiem pievienojās, nosvīdusi, sirdij dau­zoties, apzinoties, ka tagad vai nu izglābsies, vai mirs.

Ceļš bija nobloķēts. Uguns no virtuves bija strauji izplatījusies, un, vai nu vainīgi bija miltu putekļi, vai gāze, bet daļa jumta bija sagāzusies. Cilvēki kāpa pāri baļķu un statņu gabaliem, lai izlauztos aukstajā gaisā.

Bija jūtama spēcīga gāzes smaka. Pēkšņi atskanēja vēl viens sprādziens, skaļāks un tuvāks par iepriekšējo. Tas vairākus cilvēkus notrieca zemē, atskanēja sāpju un baiļu saucieni.