Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Kas te notiek?

Skaidrā, melodiskā balss viņas balss. Viss apstājās.

-   Ko jūs šeit darāt? Un kas tas ir par bērnu…

Viņa nepateica vārdu bērns līdz galam, jo tai pašā

mirklī atpazina Liru. Caur asaru pilnajām acīm mei­tene redzēja, ka sieviete līgodamās pieiet pie krēsla un atspiežas pret to; viņas skaistajā un vienmēr savaldī­gajā sejā pēkšņi parādījās nogurums un šausmas.

-   Lira… viņa nočukstēja.

Zeltspalvainais pērtiķis acumirkli metās režģotajā būrī un izrāva Panteleimonu ārā, bet pati Lira izkrita no tā. Panteleimons atraisījās no glābēja ķetnām un metās Lirai klēpī.

-    Nekad, nekad, viņa elsa dēmona kažokā, pie­spiedusi viņu pie savas strauji pukstošās sirds.

Drebēdami viņi piekļāvās viens otram kā no grim­stoša kuģa izglābušies pasažieri, kas nokļūst neap­dzīvotā salā. Kā pa miglu meitene dzirdēja, ka Koulte­res kundze runā ar vīriešiem, bet neuztvēra pat balss toni. Tad viņi devās prom no briesmīgās telpas. Koul­teres kundze pa pusei nesa, pa pusei balstīja Liru, ejot pa gaiteni, tad tur bija durvis, guļamistaba, sieviešu smaržu aromāts gaisā, maigs apgaismojums.

Koulteres kundze gādīgi noguldīja meiteni. Lira tik stipri spieda Panteleimonu pie sevis, ka roka drebēja no sasprindzinājuma. Maiga roka glāstīja meitenes galvu.

-    Mans dārgais, dārgais bērns, maiga balss teica. Kā gan tu šeit nokļuvi?

17 Raganas

Lira vaidēja un drebēja, it kā tikko būtu izvilkta no tik auksta ūdens, ka viņas sirds būtu gandrīz vai sasalusi. Panteleimons dusēja viņai zem apģērba, pie­spiedies pie meitenes ķermeņa, atgriezdams to dzīvē ar savu mīlestību, bet visu laiku uzmanīdams Koulteres kundzi, kas rosījās, gatavodama kādu dzērienu vai ko citu. Visciešāk Panteleimons vēroja zeltspalvaino pēr­tiķi, kura mazie, cietie nadziņi bija tik nemanāmi pār­skrējuši Liras augumam, ka tikai viņš viens pats to bija manījis, un kurš bija sataustījis meitenes jostas somiņu un tās saturu.

-   Piecelies, dārgumiņ, un izdzer šo, Koulteres kun­dze teica, aplika savu maigo roku meitenei ap pleciem un piecēla viņu.

Lira saspringa, bet atlaidās, kad Panteleimons viņai nosūtīja domu: mēs esam drošībā tikai tik ilgi, kamēr izliksimies. Meitene atvēra acis un secināja, ka tās ir asaru pil­nas, un, sev par pārsteigumu un kaunu, sāka smagi elsot.

Koulteres kundze ielika krūzi ar dzērienu pērtiķim rokās un, līdzjūtīgi mierinādama, izslaucīja Liras acis ar smaržīgu kabatlakatiņu.

-   Izraudies, dārgumiņ, izraudies, maigā balss teica, bet Lira centās apspiest šņukstus. Viņa cīnījās ar asa­rām, koda lūpās un mēģināja apturēt elsas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem.

Panteleimons turpināja to pašu spēli: apmuļķo viņus, apmuļķo! Viņš kļuva par pelīti, norāpoja pa Liras roku un uzmanīgi apošņāja dzērienu, ko turēja pērtiķis. Tas bija nekaitīgs tikai kumelīšu tēja, nekas cits. Viņš uzrāpoja atpakaļ Lirai uz pleca un nočukstēja: Dzer.

Meitene piecēlās sēdus un saņēma karsto krūzi abās rokās, pārmaiņus malkodama un dzesēdama dzērienu ar savu elpu. Viņa bija novērsusi skatienu. Izlikšanās prasīja vairāk spēka nekā jebkad.

-   Lira, dārgumiņ, Koulteres kundze bubināja, glās­tīdama viņas roku. Es jau domāju, ka tu mums esi zu­dusi uz visiem laikiem! Kas notika? Vai tu apmaldījies? Vai kāds tevi aizveda no dzīvokļa?

-   Jā, Lira nočukstēja.

-   Kurš tas bija, dārgā?

-   Vīrietis un sieviete.

-   Vai no tāvakara viesiem?

-    Man tā liekas. Viņi teica, ka jūs esot likusi man kaut ko atnest no lejas, un es turp gāju, bet viņi mani sagrāba un kaut kur veda ar mašīnu. Bet, kad mašīna apstājās, es izrāvos un aizmuku, un šie mani nenoķēra. Bet es nesapratu, kur esmu…

Koulteres kundzi no jauna sagrāba elsas, bet nu jau vājākas, un meitene varētu apgalvot, ka tās izraisījis viņas stāstītais.

-    Es klīdu visriņķī un meklēju ceļu atpakaļ, un tad tie Gobleri mani noķēra… Viņi mani iestūma furgonā kopā ar citiem bērniem un kaut kur aizveda, uz tādu lielu māju, es nezinu, kur tas bija.

Ar katru sekundi, ar katru teikumu meitene juta, ka viņā atgriežas dzīvība. Tagad, kad Lira bija uzsākusi šo grūto, pazīstamo un iepriekš neparedzamo darbību melošanu, viņā atkal atgriezās pašpārliecinātība, tā pati sarežģītības un varas izjūta, kādu piešķīra aletiometra nolasīšana. Viņai bija jāuzmanās, lai nepateiktu kaut ko pilnīgu aplamu, šis tas bija jānoklusē un šis tas jāizdomā, īsi sakot, bija vajadzīga meistarība.

-   Cik ilgi viņi tevi turēja tai mājā? Koulteres kun­dze jautāja.

Liras ceļojums pa kanāliem un ar ģiptiešiem kopā pavadītais laiks bija prasījis nedēļas par to bija jāat­skaitās. Viņa izdomāja braucienu kopā ar Gobleriem uz Trollezundi, tad stāstu par bēgšanu, ko bagātīgi papil­dināja pilsētas apraksts, kalpones darbu Einarsona bārā, darbu fermeru ģimenē iekšzemē, tad notikumu ar samojediem, kas viņu noķēruši un atveduši uz Bolvangaru.

-   Un viņi gribēja… gribēja… atšķelt…

-    Kuš, kuš, bērniņ. Es noskaidrošu, kas tur notiek.