Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira ielaida zobus viņa lielajā, vasaras raibumiem klātajā rokā. Vīrietis iekliedzās, bet neatlaida meiteni, lai gan viņa roka bija sakosta līdz asinīm. Pantelei­mons rūca un spļaudījās, bet tas neko nedeva vīrietis bija daudz spēcīgāks par Liru, viņš viņu rāva, līdz Liras otra roka, kas bija turējusies pie stieņa, atlaidās, un meitene gandrīz krišus iekrita caurumā.

Lira joprojām neizdvesa ne skaņas. Ar kājām aizāķējusies aiz metāla stieņa asās malas, viņa centās uz­vilkt sevi augšā, skrāpējās, koda, spārdījās un spļāva mežonīgā niknumā. Virs elsa un ņurdēja no sāpēm un sasprindzinājuma, tomēr turpināja vilkt meiteni ārā.

Un pēkšņi viņai zuda spēki.

It kā sveša roka būtu ielīdusi tur, pašā sirdī, kur nevienai rokai nebija tiesību atrasties, un izrāvusi pašu dziļāko un vērtīgāko.

Lira atslāba, viņai reiba galva un kļuva slikti.

Viens no vīriešiem bija saķēris Panteleimonu.

Viņš bija paņēmis Liras dēmonu savās cilvēka rokās, un nabaga Pans trīcēja, gandrīz vai prātā jukdams šausmās un riebumā. Viņš bija meža kaķis, un viņa kažoks kļuva te blāvs no nespēka, te šķila trauksmai­nas dzirkstis… Viņš liecās pie savas Liras, bet meitene stiepa viņam pretī rokas…

Abi pamira. Viņi bija notverti.

Viņa sajuta šīs svešās rokas… Tas nebija atļauts… Nedrīkst aiztikt… Nepareizi…

-   Vai viņa tur bija viena pati?

Vīrietis ielūkojās bēniņu telpā.

-   Izskatās, ka viena.

-   Tā ir jaunatnācēja.

-   Tā, ko atveda samojedu mednieki… -Jā.

-   Jūs taču nedomājat, ka viņa… dēmonus…

-   Pilnīgi var būt… Bet ne jau viena pati?

-   Vai mums teikt…

-   Bet tad viss nāks gaismā, vai ne?

-   Jā. Labāk, lai viņa neko nezina.

-   Bet ko mums darīt?

-   Viņa nevar doties atpakaļ pie citiem bērniem.

-   Neiespējami!

-   Man liekas, ka mes varam darīt tikai vienu.

-   Tūlīt?

-    Noteikti. To nevar atlikt līdz rītam. Viņa grib no­vērot.

-   Mēs paši to varam. Mums nevienu nevajag iesaistīt.

Vīrs, kurš šeit likās galvenais viņš neturēja ne Liru,

ne Panteleimonu -, pabakstīja ar īkšķi zobus. Viņa acis visu laiku šaudījās apkārt, zibēja uz visām pusēm. Bei­gās viņš pamāja ar galvu.

-   Tūlīt. Darām to tūlīt, viņš teica. Citādi meitene izstāstīs. Katrā gadījumā šoks viņu no tā atturēs. Viņa neatcerēsies, kas viņa ir, ko redzējusi un dzirdējusi… Ejam.

Lira nespēja parunāt. Viņa tik tikko elpoja. Viņu nesa cauri visai stacijai pa tukšajiem koridoriem, ga­rām telpām, kur dimdēja kaut kādi vareni mehānismi, garām guļamistabām, kur dusēja bērni ar saviem dē­moniem blakus uz spilvena, kopā sapņodami. Lira ne uz brīdi nenolaida acu no Panteleimona, viņš tiecās pēc meitenes, un viņu skatieni krustojās.

Tad ar liela rata palīdzību tika atvērtas kādas durvis; iešņācās gaiss, un viņi bija spilgti apgaismotā telpā ar žilbinoši baltām flīzēm un spožu nerūsējošo tēraudu. Bailes jau bija kļuvušas gandrīz par fiziskām sāpēm; tās bija fiziskas sāpes, kad viņu un Panteleimonu ievilka lielā, sudraboti režģotā būri, virs kura karājās liels, blāvi sud­rabots asmens, kas uz mūžiem viņus šķirs vienu no otra.

Beidzot meitene atguva balsi un sāka kliegt. Klie­dziens skaļi atbalsojās spožajās sienās, bet smagās durvis slāpēja skaņu viņa varēja kliegt līdz bezgalī­bai, bet neviens ārā nedzirdēja ne skaņas.

Taču Panteleimons reaģēja uz šo kliedzienu, izraudamies no nīstā tvēriena un pārvērzdamies par lauvu, par ērgli. Viņš plēsa gūstītājus ar asajiem nagiem, sita ar varenajiem spārniem, tad kļuva par vilku, par lāci, par sesku metās viņiem virsū, rūca, izlaida nagus, brīnumainā ātrumā mainīja veidolus un visu laiku lē­kāja, lidoja, svaidījās no vienas vietas uz citu, bet vī­rieši neveikli mēģināja viņu satvert.

Bet arī viņiem, protams, bija dēmoni. Šī cīņa nebija divi pret trīs, bet gan divi pret seši. Āpsis, pūce un pa­viāns visi cītīgi vajāja Panteleimonu, un Lira viņiem sauca: Kāpēc? Kāpēc jūs tā darāt? Palīdziet mums! Jums nav jāpalīdz viņiem!

Viņa spārdījās un koda tik mežonīgi kā vēl nekad, līdz vīrs, kurš Liru turēja, aizelsās un uz brīdi palaida meiteni vaļā viņa bija brīva. Panteleimons zibensātri pielēca viņai klāt, un meitene piekļāva to sev cieši pie krūtīm. Dēmons ieķērās ar saviem meža kaķa nagiem Liras miesā, bet šīs sāpes bija saldas.

Nekad! Nekad! Nekad! viņa kliedza un atkāpās pie sienas, gatava cīnīties par savu dēmonu līdz nāvei.

Bet gūstītāji atkal metās meitenei virsū — trīs spē­cīgi, rupji vīrieši, bet viņa bija tikai šokēts un pārbie­dēts bērns. Viņi izrāva Panteleimonu Lirai no rokām un iegrūda meiteni vienā režģotā būra pusē, bet dē­monu varmācīgi iemeta otrā. Starp viņiem bija režģis, tomēr viņi joprojām bija viens vesels, viņi bija vienoti. Vēl tikai kādas pāris sekundes Panteleimons būs Liras dvēsele.

Caur vīriešu elsām, viņas pašas šņukstiem un dēmona mežonīgajām gaudām Lira izdzirdēja pēkšņu dūkoņu un ieraudzīja, ka virs, kam asiņoja deguns, sāk rīkoties ap slēdžiem. Abi pārējie skatījās gaisā, un meitene sekoja viņu skatieniem. Lielais, blāvi sudra­botais asmens, atstarodams spožu gaismu, lēnām lai­dās lejup. Pēdējais viņas apzinātās dzīves mirklis būs visšausmīgākais.