Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Meitenes zem Liras segas no apģērba gabaliem izvei­doja kaut ko līdzīgu lellei, lai liktos, ka viņa tur guļ, un nozvērējās nevienam neko neteikt. Tad Lira paklau­sījās pie durvīm, vai kāds nenāk, uzlēca uz skapja, at­grūda paneli un ielīda griestu tukšajā telpā.

-   Tikai neko nesakiet, viņa pačukstēja lejā trim vē­rojošajām meitenēm.

Tad meitene uzmanīgi atbīdīja paneli atpakaļ vietā un palūkojās apkārt.

Viņa četrrāpus tupēja šaurā metāla caurulē, ko bal­stīja kopņu un statņu režģi. Caur griestu paneļiem va­rēja nedaudz redzēt cauri, jo no apakšas nāca gaisma, un tās blāvajā spožumā meitene saskatīja, ka šī šaurā telpa, tikai kādu pusmetru augsta, plešas visos virzienos viņai apkārt. Tur bija pilns ar dažādām me­tāla caurulēm un kanāliem, kuros varētu viegli apmal­dīties, bet, ja turētos pie metāla caurules, nekāptu uz paneļiem un netrokšņotu, varētu aiziet no viena staci­jas gala līdz otram.

-    Tāpat kā toreiz koledžā, Pan, viņa pačukstēja, kad mēs izlūkojām atpūtas telpu.

-   Ja toreiz tu nebūtu tur līduši, nekas no šī visa ne­būtu noticis, viņš atčukstēja.

-   Tātad man par to visu ir jāatbild, vai ne?

Lira palūkojās apkārt, apsvērdama, kurā virzienā varētu būt konferenču zāle, un devās ceļā. Tas nebūt nebija viegli. Viņa varēja tikai rāpot, jo bija pārāk maz vietas, lai varētu saliekties un iet, turklāt bieži nācās līst zem lielajām četrstūrveida ventilācijas kārbām vai rāpties pāri siltumcaurulēm. Metāla kanālvadi, pa kuriem viņa rāpoja, droši vien atradās aiz iekšējām sienām, un tajos viņa jutās stabili, bet tie bija ļoti šauri un ar asām malām tik asām, ka viņa uz tām nobrāza pirkstu kauliņus un ceļgalus, līdz visbeidzot bija vis­caur saskrāpēta, netīra un krampjos sarautiem mus­kuļiem.

Tomēr Lira apmēram zināja, kur atrodas, un visu laiku acu priekšā viņai bija virsdrēbju sainis virs ēdnī­cas kā orientieris, kur jāatgriežas. Viegli bija noteikt, kurā telpā neviena nav, jo paneļi bija tumši. Šur tur lejā bija dzirdamas balsis, kurās viņa ieklausījās, bet tie bija tikai pavāri virtuvē vai medmāsas kabinetā, kas, kā Lira no savas Oksfordas pieredzes zināja, bija viņu kopējā telpa. Sarunās nebija nekā interesanta, tāpēc meitene rāpās tālāk.

Visbeidzot Lira nonāca vietā, kur, pēc viņas aprēķi­niem, vajadzētu būt konferenču zālei, un patiesi te nebija ventilācijas un siltumcauruļu, un visi paneļi virs plašās četrstūrveida telpas bija vienmērīgi apgaismoti. Lira pie­spieda ausi pie paneļa un, saklausījusi vienmuļo pieau­gušo balsu murdoņu, saprata, ka atradusi īsto vietu.

Viņa uzmanīgi klausījās, tad iekārtojās tā, lai būtu pēc iespējas tuvāk runātāju balsīm. Meitene metāla kanālvadā izstiepās visā garumā un nogūlās uz sā­niem, lai pēc iespējas labāk varētu sadzirdēt teikto.

Bija dzirdami pierastie galda piederumu trokšņi un glāžu šķinda, tika lieti dzērieni, tātad sarunas notika pie vakariņu galda. Lira izšķīra četru runātāju balsis, to skaitā Koulteres kundzes. Pārējie trīs bija vīrieši. Šķita, ka viņi runā par izbēgušajiem dēmoniem.

Bet kurš ir atbildīgs par to sektoru? Koulteres kundze jautāja savā dziedošajā intonācijā.

-   Stažieris Makkejs, — teica kāds vīrietis.

-    Bet šādos gadījumos taču ieslēdzas automātiskā signalizācija…

-   Tā nenostrādāja, viņa atbildēja.

-   Uzdrošinos iebilst, Koulteres kundze. Makkejs ap­galvo, ka pirms iziešanas no ēkas tieši vienpadsmitos vakarā viņš ir aizslēdzis visus būrus. Ārējās durvis, protams, nevarēja būt atvērtas nekādā gadījumā, jo viņš ienāca un izgāja pa iekšdurvīm, kā parasti. Slē­dzeņu mehānismā jāievada kods, un atmiņa uzrāda, vai tas ir bijis ievadīts. Ja kodu neievada, ieslēdzas sig­nalizācija.

-   Bet signalizācija neieslēdzās, viņa teica.

-   Ieslēdzās. Diemžēl tā atskanēja laikā, kad visi bija ārā ugunsdzēsības trauksmes mācībās.

-   Bet kad jūs iegājāt atpakaļ telpās…

-   Diemžēl abi trauksmes zvani ir saslēgti vienā ķēdē tā ir shēmas kļūda, kas jāizlabo. Tas nozīmē to: ja uguns­grēka trauksmes zvans tiek atslēgts, atslēdzas arī labo­ratorijas signalizācija. Bet pat tad to varētu pamanīt, jo parasti pēc katra normālā režīma traucējuma tiek veik­tas pārbaudes. Tomēr tieši tobrid negaidīti ieradāties jūs, Koulteres kundze, un, ja atceraties, tūlīt pat vēlējāties tikties ar laboratorijas darbiniekiem. Tāpēc viņi labora­torijā neatgriezās uzreiz.

-   Skaidrs, — Koulteres kundze vēsi noteica. — Tādā ga­dījumā dēmoni ir tikuši izlaisti tieši ugunsgrēka trauk­smes laikā. Šis fakts liecina, ka aizdomās turamo pieau­gušo loks stacijā paplašinās. Vai esat to ņēmuši vērā?

-     Vai esat apsvērusi domu, ka to varēja izdarīt bērns? kāds pajautāja.

Viņa klusēja, un vīrietis tūlīt turpināja:

-    Katram pieaugušajam bija kāds uzdevums, kam bija pilnībā jānododas, un tie visi tika izpildīti. Nav pieļaujama doma, ka kāds pieaugušais būtu atvēris durvis. Tādas iespē­jas nav. Tātad šeit šādā nolūkā ieradies kāds no ārpuses vai ari kāds no bērniem ir atradis ceļu uz laboratoriju, atvēris durvis un būrus un atgriezies atpakaļ galvenajā ēkā.