Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tikai tagad Lira saprata, ka vislielākais viņas baiļu cēlonis ir Koulteres kundze, tāpat kā vislielākais ilgu objekts Ziemeļpols. Ar visu, kas līdz šim bija noticis, Lira kaut kā spēja samierināties, pat ar nežēlīgo separācijas aktu, jo viņa bija stipra meitene, bet pati doma vien par skaisto seju un laipno balsi un rotaļīgā, zeltspalvainā pērtiķa tēls izraisīja viņā nelabumu un ab­solūtas šausmas.

Tomēr ģiptieši tuvojas. Domā par to. Domā par Joreku Bērnisonu. Un nenodod sevi viņa teica, tuvoda­mās ēdnīcai, no kurienes nāca pamatīgs troksnis.

Bērni stāvēja rindā pēc karstajiem dzērieniem, daži vēl nebija noģērbuši siltos kombinezonus. Visi runāja tikai par dirižabli un tā pasažieriem.

-   Tā bija vina ar savu dēmonu-pērtiķi…

-   Vai ari tevi viņa savāca?

-   Viņa apsolīja, ka aizrakstīs manai mammai un tē­tim, varu derēt, ka viņa neko…

-   Viņa neko mums neteica par to, ka bērnus nogalina. Viņa to pat nepieminēja.

-   Tas pērtiķis tas ir visļaunākais viņš noķēra manu Karozu un gandrīz nogalināja es jutu pilnīgu bezspēku…

Visi bija tikpat nobijušies kā Lira. Viņa atrada Anniju un pārējās meitenes un apsēdās pie viņām.

-    Paklau, Lira ierunājās, vai jūs protat glabāt noslēpumus?

-Jā!

Viņai bija pievērsti trīs nepacietībā degoši skatieni.

-   Ir bēgšanas plāns, meitene klusu pavēstīja. Zi­nāt, mums pakaļ brauc glābēji, pēc dienas viņi būs klāt. Varbūt pat agrāk. Kas attiecas uz mums tiklīdz atskanēs signāls, ir jābūt gataviem bēgt, jāuzģērbj siltās drēbes un jāskrien prom. Nekādas gaidīšanas. Tūliņ jāskrien. Bet, ja nedabūsiet savas siltās drēbes un zābakus, jūs ārā nosalsiet.

-   Kas tas būs par signālu? Annija jautāja.

-    Ugunsdzēsības trauksme, tāds pats signāls kā šo­dien. Viss tiek organizēts. Tas jāzina visiem bērniem, bet nevienam pieaugušajam par to nedrīkst būt ne jausmas, it sevišķi jau nu viņai ne.

Bērnu acīs iemirdzējās cerība un satraukums. Pa visu ēdnīcu tika padota apkārt jaunā ziņa. Lira manīja, ka atmosfēra zālē izmainās. Ārā bērni bija atguvuši enerģiju un dauzījušies; ieraugot Koulteres kundzi, viņi ar pūlēm slēpa histēriskās bailes, bet tagad bērnu runigumu atraisīja mērķtiecība un atgūta pašapziņa. Lira triumfēja par cerības spēku.

Meitene vēroja atvērtās durvis, bet piesardzīgi, gata­va jebkurā bridī pagriezt galvu sānis, jo pieaugušo bal­sis tuvojās, un tad jau parādījās pati Koulteres kundze, raudzīdamās apkārt un uzsmaidīdama priecīgajiem bēr­niem, kas sēdēja pie savām dzērienu krūzītēm un plāce­ņiem siltumā un paēduši. Ēdnīcu acumirklī pāršalca trauksme, un visi bērni sastinga, lūkodamies uz viņu.

Koulteres kundze smaidīja un klusēdama pagāja garām. Mazpamazām sarunas atkal atsākās.

Lira jautāja: Kur viņi apspriedīsies?

— Droši vien konferenču telpā, Annija atbildēja. Ari mūs uz turieni vienreiz aizveda, viņa piebilda, ar vārdu "mēs" domādama sevi un savu dēmonu. Tur bija sapulcējušies kādi divdesmit pieaugušie un viens lasīja lekciju, bet man tur bija jāstāv un jādara tas, ko viņš lika, piemēram, jāpārbauda, cik tālu mans Kirilions no manis var aiziet, tad hipnotizēja mani un da­rīja vēl visādas lietas… Tā ir liela telpa ar daudziem krēsliem, galdiem un nelielu skatuvi. Tā atrodas aiz vestibila. Ha, tur noteikti ziņos, ka ugunsdzēsības trauksme noritējusi labi. Varu derēt, ka arī viņi baidās no Koulteres kundzes tāpat kā mēs…

Visu nākamo dienu Lira turējās kopā ar citām mei­tenēm, visu vēroja, maz runāja, centās nelēkt acīs. Bija vingrošanas nodarbība, tad šūšana, tad vakariņas, tad spēles atpūtas istabā — tā bija liela, drūma telpa ar galda spēlēm, pāris apdriskātām grāmatām un tenisa galdu. Kādā brīdī Lira un arī pārējie bērni pamanīja, ka notiek kaut kas ārkārtējs, jo daži pieaugušie skrai­dīja šurpu turpu, bet citi bariņos uztraukti apspriedās. Lira nojauta, ka viņi atklājuši dēmonu pazušanu.

Bet Koulteres kundzi, paldies Dievam, neredzēja. Kad bija laiks iet gulēt, Lira saprata, ka bus vien jāuz­ticas jaunajām draudzenēm.

-   Paklau, viņa vaicāja, vai šie vakaros nak pār­baudīt, vai mēs esam aizmiguši?

-  Viņi tikai vienreiz paskatās, Bella atbildēja. Tikai paspīdina ar bateriju, tā īsti neko nepēta.

-    Tas labi. Jo es gribu iziet un palūkoties apkārt. Caur griestiem ved ceļš, ko man parādīja viens puika…

Viņa visu izskaidroja un vēl nebija beigusi, kad An­nija ieteicās: Es tev iešu līdzi!

-    Nē, labāk ne, jo vienkāršāk būs, ja pazudīs viens bērns. Jūs visas varēsiet pateikt, ka aizmigāt un ne­redzējāt, kur es paliku.

-   Bet ja es ietu kopā ar tevi…

-   Tad būs vieglāk mūs noķert, Lira atteica.

Divi dēmoni meža kaķis Panteleimons un Annijas lapsa Kirilions skatījās viens uz otru. Abi trīcēja. Panteleimons izdvesa savu klusāko šņācienu un pa­rādīja zobus, bet Kirilions novērsās un it kā vienaldzīgi sāka sevi apmazgāt.

-   Nu labi, Annija piekāpās.

Šāda bērnu strīdu atrisināšana ar dēmonu starp­niecību bija pierasta lieta viens vai otrs ņēma virs­roku. Viņu saimnieki, kā likums, piekrita strīda iznā­kumam bez jebkāda protesta, tāpēc Lira zināja, ka Annija darīs tā, kā viņa teiks.