Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

jums teikšu, ka Jofurs Raknisons būtu gan spējīgs kaut ko tādu izdarīt ar Grummanu. Tajā pašā laikā viņš ar prieku darītu pavisam ko citu, ja rastos tāda vajadzība.

-   Un jūs arī zināt, ko, vai ne, Trelonij? pavīpsnāja dekāns.

-    Protams. Vai jūs zināt, ko viņš vēlas vairāk par visu? Vairāk pat par apbalvojumu? Viņš vēlas dēmonu! Sagādājiet viņam dēmonu, un viņš jums izdarīs visu.

Zinātnieki no sirds nosmējās.

Lira apjukusi klausījās. Tam, ko teica Palmeras pro­fesors, nebija nekādas jēgas. Turklāt viņai gribējās dzirdēt kaut ko vairāk par skalpēšanu, ziemeļblāzmu un tiem maģiskajiem putekļiem. Bet meitene bija vīlu­sies, jo lords Ezriels beidza demonstrēt relikvijas un attēlus, un sarunas drīz vien risinājās ap strīdīgo jautājumu, vai viņam piešķirt vai nepiešķirt līdzekļus jaunai ekspedīcijai. Tika minēti argumenti gan par, gan pret, un Lira juta, ka lēnītēm iemieg. Drīz vien viņa jau gulēja ar Panteleimonu sermuliņa veidolā ap kaklu tas bija dēmona mīļākais gulēšanas veids.

Lira uztrūkās no miega, kad kāds viņu raustīja aiz pleca.

-   Klusu, tēvocis teica. Skapja durvis bija atvērtas, un viņš stāvēja, saliecies pret gaismu. Visi ir prom, bet daži kalpotāji vēl staigā apkārt. Tagad dodies uz savu guļamistabu un parūpējies, lai neviens neko ne­uzzinātu.

-   Vai viņi nobalsoja par to, lai dotu jums naudu? meitene samiegojusies jautāja.

-Jā.

-    Kas tie par Putekļiem? viņa vaicāja, pēc ilgas piespiedu tupēšanas cenzdamās uzrausties stāvus.

-   Nav tava darīšana.

-    Ir gan, viņa atbildēja. Ja jūs gribējāt, lai es te skapī spiegoju, tad jums ir jāpasaka, kas īsti man bija jāizspiego. Vai es varu apskatīt tā vīra galvu?

Panteleimona baltā sermuliņa spalva iemirdzējās, — Lira juta, ka tā kņudina kaklu. Lords Ezriels īsi iesmējās.

-   Nekrīti man uz nerviem, viņš teica un sāka krā­mēt diapozitīvus un paraugus kastēs. Vai tu pavēroji direktoru?

-   Jā, viņš uzreiz lūkojās pēc vīna, kad ienāca.

-    Labi. Pagaidām esmu viņu neitralizējis. Dari, kā teicu, un ej gulēt.

-    Bet kur jūs dosieties?

-   Atpakaļ uz ziemeļiem. Dodos ceļā pēc desmit mi­nūtēm.

-   Vai es ari varu braukt?

Lords Ezriels pārtrauca kārtoties un paskatījās uz viņu tā, it kā redzētu pirmoreiz. Arī viņa dēmons mei­tenei pievērsa savas lielās, zaļās leoparda acis, un Lira, nespēdama izturēt abu ciešos skatienus, nosarka. To­mēr acis nenolaida.

-   Tava vieta ir šeit, tēvocis stingri noteica.

-   Bet kāpēc? Kāpēc mana vieta ir šeit? Kāpēc es ne­varu doties uz ziemeļiem kopā ar jums? Es vēlos redzēt ziemeļblāzmu, lāčus, aisbergus un visu citu. Es gribu atklāt Putekļu noslēpumu. Un to pilsētu gaisā. Vai tā ir cita pasaule?

-   Bērns, tu nekur nebrauksi. Paturi to savā prātiņā. Šobrīd ir pārāk bīstami. Dari, kā tev saka, un liecies gultā. Ja tu būsi laba meitene, es tev atvedīšu valzirga ilkni ar dažiem eskimosu gravējumiem uz tā. Ne­strīdies vairāk, vai arī es palikšu dusmīgs.

Tēvoča dēmons brīdinoši ierūcās dziļā, mežonīgā balsī, liekot Lirai pēkšņi apjaust, kā tas būs, kad viņa zobi iecirtīsies viņas kaklā.

Lira saknieba lūpas un sarauktu pieri palūkojās uz tēvoci. Lords Ezriels sūknēja gaisu no vakuuma kon­teinera un nelikās par viņu ne zinis, it kā jau būtu meiteni aizmirsis. Bez neviena vārda, bet sakniebtām lūpām un piemiegtām acīm Lira un viņas dēmons gāja prom un devās pie miera.

Direktors un bibliotekārs bija seni draugi un cīņu biedri, un viņiem bija izveidojies paradums pēc grūtas dienas iedzert pa glāzei brandavīna un izbaudīt vienam otra klātbūtni. Redzot, ka lords Ezriels ir prom, draugi devās uz direktora kabinetu un tur iekārtojās aizvilka aizkarus un kamīnā piemeta malku. Viņu dēmoni at­radās tur, kur parasti, — vienam uz ceļa, otram — uz pleca. Vīri pārdomāja tikko kā notikušo.

-   Vai tu patiešām domā, ka viņš zināja par vīnu? bibliotekārs jautāja.

-   Protams, zināja. Man nav ne jausmas, kā, bet viņš to zināja un pats apgāza karafi. Protams, tā bija.

-   Piedošanu, direktor, bet es tiešām jūtos atvieglots. Man nekad tā doma nebija patikusi…

-   Viņu noindēt?

-   Jā. Nobeigt.

-    Reti kuram tā būtu patikusi, Čārlz. Jautājums vai nedarīt to būtu bijis labāk nekā izdarīt. Nu, likte­nis iejaucās, un tas nenotika. Man vienīgi žēl, ka ap­grūtināju tevi ar šo ziņu.

-   Nē, nekas, bibliotekārs protestēja. Bet es gribē­tu zināt kaut ko vairāk.

Direktors kādu brīdi klusēja, pirms teica: Jā, laikam gan man tas būtu jāpasaka. Aletiometrs brīdina par šausmīgām sekām, ja lords Ezriels turpinās savus pētījumus. Turklāt vēl šeit tiks iejaukts bērns, bet es meiteni gribu pasargāt pēc iespējas ilgāk.

-    Vai tam, ko dara lords Ezriels, ir kāda saistība ar jaunizveidoto Konsistorija Disciplināro tiesu? To, ko viņi sauc par Ziedojumu padomi?

-    Lords Ezriels nē, nē. Tieši otrādi. Lai gan Ziedo­jumu padome nav pilnībā pakļauta Konsistorija tiesai. Tā ir tāda pusprivāta iniciatīva, ko uzsākusi persona, kurai nepatīk lords Ezriels. Starp šiem abiem es trīcu un drebu, Cārlz.