Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Džordanas koledža bija vispazīstamākā un bagātākā no visām Oksfordas koledžām. Iespējams, ka tā bija arī vislielākā, lai gan neviens to īsti nezināja. Koledžas ēkas, kas bija izkārtotas ap neregulāras for­mas pagalmiem, bija celtas dažādos laika posmos no viduslaikiem līdz pat astoņpadsmitā gadsimta vidum. Celtnēm nekad nav bijis īpašs plānojums tās tika būvētas pa daļām, kur pagātne mijās ar tagadni ik stūrī, bet kopējais efekts bija haotiskums un nolaists majestātiskums. Vienmēr kaut kur kaut kas grasījās sabrukt, un jau piecu paaudžu garumā viena un tā pati ģimene Pārslovi strādāja koledžā, uzturot un re­montējot ēkas. Pēdējais misters Pārslovs pašlaik ap­mācīja savu dēlu arodā. Viņi kopā ar trim strādniekiem kā čaklas skudriņas rosījās pa sastatnēm, ko bija uzslējuši stūrī virs bibliotēkas telpas, kā arī virs kapelas jumta, un vilka augšā jaunas, spožas akmens plāksnes, mirdzoša skārda loksnes vai koka sijas.

Koledžai piederēja fermas un muižas visā britu zemē. Bija tāds teiciens, ka, ejot no Oksfordas uz Bristoli vienā virzienā un uz Londonu otrā, visu laiku iznāk šķērsot Džordanas koledžai piederošo zemi. Pa visu karalisti bija izkliedētas krāsotavas, ķieģeļcepļi, mežu īpašumi un dažādas sīkas darbnīcas, kas koledžai mak­sāja nomu. Gada ceturkšņa pirmajā dienā galvenais kasieris kopā ar saviem ierēdņiem visu sarēķināja un paziņoja kopējo summu konsilijam, un tad bija dziru

laiks. Daļa naudas tika ieguldīta investīcijās konsilijs tikko bija apstiprinājis biroja ēku kvartāla iegādi Man­čestrā. Pārējie līdzekļi tika izmaksāti skolotāju pieticī­gajās stipendijās un kalpotāju algās (kā arī Pārsloviem un pārējām apmēram divpadsmit dažāda aroda ģime­nēm, kas kalpoja koledžā), izlietoti vīna pagraba krāju­mu atjaunošanā, grāmatu iegādē milzīgajai bibliotēkai, kas aizpildīja vienu Melrouzas kvadrātveidīgā pagalma stūri un pletās vairākus stāvus zem zemes kā alas, un, visbeidzot, filozofijas studijām paredzētās vismodernā­kās aparatūras iegādei kapelas aprīkojumam.

Kapelu vajadzēja uzturēt augstā līmenī, jo Džorda­nas koledžai kā eksperimentālās teoloģijas centram nebija līdzinieka ne Eiropā, ne Jaunajā Francijā. Vis­maz tik daudz Lira zināja. Meitene lepojās ar savas koledžas augsto statusu, un viņai patika lielīties ar to visādiem zeņķiem un klaidoņiem, ar kuriem kopā viņa spēlējās kanāla malā vai pie māla raktuvēm. Ar nožēlu un nicinājumu Lira uzlūkoja tos mācībspēkus un ievē­rojamos profesorus, kas ieradās no citurienes, jo viņi taču nebija no Džordanas koledžas, tāpēc nabadziņi no­teikti nebija gudri ne tik, cik visneievērojamākais Džor­danas koledžas jaunākais zinātnieks.

Kas attiecas uz eksperimentālo teoloģiju, Lirai par to nebija lielāka saprašana kā viņas klaidoņiem drau­giem. Meitenei bija izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas maģisks, saistīts ar zvaigžņu un planētu kus­tību, ar sīkām matērijas daļiņām, bet tie bija tikai mi­nējumi. Varbūt zvaigznēm, tāpat kā cilvēkiem, bija savi dēmoni un eksperimentālā teoloģija meklēja saikni ar tiem. Lira iztēlojās, ka Čaplins augstā stilā sarunājas ar zvaigžņu dēmoniem, uzklausīdams to piezīmes, tad saprotoši pamāj vai līdzjūtīgi nogroza galvu. Bet, par ko īsti viņi varētu sarunāties, to mei­tene nespēja iedomāties.

Tas viņu arī īpaši neinteresēja. Daudzējādā ziņā Lira bija mežonīga būtne. Vislabāk viņai patika kāpelēt pa koledžas jumtiem kopā ar Rodžeru, virtuves zēnu, kas bija viņas labākais draugs, un spļaut plūmju kauliņus lejā esošajiem zinātniekiem uz galvas vai arī ūjināt kā pūcei aiz mācību telpas loga, kad tur notika nodarbības, vai arī skraidīt pa šaurajām ieliņām, zagt ābolus tirgū un spēlēt kariņu. Gluži tāpat viņai nebija ne jausmas par slēptajām politiskajām strāvām, kas neredzamas virmoja, neskarot koledžas redzamo dzīvi. Bet mācībspēki savukārt nezināja neko par satraucošo, naida, draudzības un negāciju pilno, slepeni mutu­ļojošo Liras dzīvi Oksfordā. Bērni spēlējas cik jauki! Kas gan var būt vēl nevainīgāk un apburošāk?

Patiesībā, protams, Lira un viņas kompanjoni atra­dās nesamierināmā kara stāvoklī. Vispirms jau bērni (jaunākie kalpotāji, kalpotāju atvases un Lira) no vie­nas koledžas naidojās ar citas koledžas bērniem. Bet šie strīdi tika aizmirsti, ja kāds no pilsētas bērniem iedomājās aiztikt koledžas iemītnieku, tad visas kole­džas apvienojās un devās kopīgā cīņā pret pilsētnie­kiem. Šī cīņa bija simtiem gadu veca, pamatīgi iesak­ņojusies un sniedza gandarījumu.

Bet pat šis naids tika aizmirsts, ja draudēja citi ienaidnieki. Viens no tādiem bija mūžīgs un nesamieri­nāms ķieģeļu dedzinātāja bērni, kuri dzīvoja pie māla atradnēm un kurus necieta ne koledžas iemītnieki, ne pilsētnieki. Pagājušajā gadā Lira un daži bērni no pil­sētas bija pārtraukuši pagaidu pamieru un iebrukuši māla atradnēs, ķieģeļu dedzinātāja bērnus apmētājot ar sakaltuša māla gabaliem un izārdot viņu no samitrinātiem māliem celto pili, pēc tam iegāžot tos lipīgajā masā un kārtīgi izvārtot tajā, līdz gan uzva­rētāji, gan iekarotie atgādināja ķērcošu stulbeņu baru.