Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Mācībspēki sasveicinājās ar atnācēju un pulcējās telpā. Cits apsēdās pie galda, cits atpūtas krēslā, un drīz vien istabu piepildīja sarunu troksnis. Lira varēja redzēt, ka viņus bija ieintriģējusi koka lāde, uzstādītais ekrāns un projekcijas aparāts. Meitene labi pazina skolmeistarus te bija gan bibliotekārs, gan rektora vietnieks, inspektors un citi. Šie cilvēki bijuši viņai apkārt visu mūžu, viņi bija mācījuši viņu, rājuši, mierinājuši, dāvinājuši mazas dā­vaniņas, dzinuši ārā no augļu dārza. Viņi bija kā ģimene. Šos cilvēkus pat varētu uztvert kā ģimenes locekļus, ja vien viņa zinātu, kas tā ģimene tāda ir. Ja Lira to zinātu, tad visdrīzāk ģimeniskums viņai saistītos ar koledžas kalpotājiem. Zinātniekiem bija kas svarīgāks darāms ne­kā mēģināt izpelnīties kādas pusmežonīgas puscivilizētas meitenes simpātijas, ko liktenis nolicis viņiem līdzās.

Direktors aizdedzināja spirta lampiņu zem nelielā sildāmtrauka un izkausēja mazliet sviesta, tad iemeta tajā pusduci sagrieztu magoņgalviņu. Pēc maltītes vien­mēr pasniedza magones tās apskaidroja prātu, raisīja mēli un veicināja sarunas. Pēc tradīcijas direktors pats tās sagatavoja.

Izmantojot sviesta čurkstoņu un balsu murdoņu, Lira sagrozījās, mēģinot iekārtoties ērtāk. Ar lielām pūlēm viņai izdevās noraut no pakaramā kādu apmetni garu zvērādas mēteli un paklāt to uz skapja grīdas.

Tev vajadzēja ņemt to veco, saplīsušo, čukstēja Panteleimons. Ja iekārtosies pārāk ērti, aizmigsi.

-   Ja es aizmigšu, tavs pienākums būs mani uzmodi­nāt, Lira atbildēja.

Meitene apsēdās un ieklausījās sarunās. Tās bija diezgan garlaicīgas, gandrīz vienīgi par politiku un Londonas lomu tajā, nekādu satraucošu ziņu par tatā­riem. Grauzdēto magoņu un tabakas patīkamā smarža caur durvju spraugu ieplūda skapī, un Liras galva jau pāris reizes noslīga lejup. Visbeidzot viņa izdzirdēja, ka kāds uzsit pa galdu. Balsis apklusa, un direktors uzrunāja klātesošos.

-    Kungi, viņš teica. Domāju, ka nekļūdīšos, mūsu visu vārdā sveikdams lordu Ezrielu ar ierašanos. Viņa vizītes ir retas, bet ļoti nozīmīgas, un, kā noprotu, šo­vakar viņam ir kas īpašs, ko mums parādīt. Kā mēs visi zinām, šis politiski ir ļoti saspringts laiks. Rīt agri no rīta lordu Ezrielu gaida Lielbritānijas valdībā, tūlīt pēc mūsu sarunas vilciens viņu vedīs uz Londonu, tāpēc izmantosim laiku lietderīgi. Kad viņš būs beidzis runāt, jums droši vien būs kādi jautājumi. Lūdzu, formulējiet tos īsi un konkrēti. Lord Ezriel, vai jūs varētu sākt?

-    Paldies, direktor, lords Ezriels atbildēja. Vis­pirms es jums gribētu parādīt dažus diapozitīvus. Rek­tora vietniek, man šķiet, ka jūs no šejienes redzēsiet labāk. Varbūt jūs, direktor, pavirzītos tuvāk skapim?

Vecais rektora vietnieks bija gandrīz akls, tāpēc uzai­cinājums apsēsties gandrīz pie paša ekrāna izskanēja pieklājīgi, un viņa pārvirzīšanās uz priekšējo rindu nozīmēja, ka direktors sēdēs blakus bibliotekāram tikai kādu nepilnu metru no vietas, kur Lira bija ^saritinā­jusies skapī. Direktoram iekārtojoties atzveltnes krēslā, Lira dzirdēja viņu murminām:

—    Pie velna! Viņš zināja par to vīnu, esmu pārliecināts.

Bibliotekārs atņurdēja: Viņš prasīs finansējumu. Ja viņš uzspiedīs balsošanu…

—    Ja viņš to darīs, mums visiem spēkiem tas jāap­strīd.

Projekcijas lampa sāka šņākt, jo lords Ezriels to cī­tīgi uzlādēja. Lira nedaudz pavirzījās, lai redzētu ek­rānu, kur jau mirgoja spoži baltais aplis. Lords Ezriels uzsauca:

-   Vai kāds varētu nodzēst gaismu?

Viens no zinātniekiem piecēlās un to izdarīja, telpa iegrima tumsā.

Lords Ezriels sāka:

-   Kā jau daži nojums zina, pirms divpadsmit mēne­šiem es biju diplomātiskā misijā ziemeļos pie Lapzemes karaļa. Nu, tā vismaz tas tika noformēts. Patie­sībā mans īstais mērķis bija doties vēl tālāk uz zie­meļiem, tieši uz ledājiem, lai mēģinātu noskaidrot, kas noticis ar Grummana ekspedīciju. Vienā no pēdējiem ziņojumiem, kas tika nosūtīti uz Berlīnes Akadēmiju, Grummans minējis kaut kādu dabas parādību, kas no­vērojama tikai ziemeļu zemēs. Mans nodoms bija izpē­tīt šo parādību, kā arī uzzināt visu iespējamo par Grummana pazušanu. Bet pirmais attēls, ko es jums rādīšu, nav gluži saistīts ar iepriekšminēto.

Tad viņš iestiprināja pirmo diapozitīvu rāmīti un ieslidināja lēcas priekšā. Uz ekrāna parādījās kon­trastains melnbalts aplis. Attēls bija uzņemts pilnmē­ness naktī, un tajā bija redzama attāla koka būdiņa. Būdiņas tumšais siluets izcēlās uz baltā sniega fona, kas iekļāva to un biezā kārtā gulēja uz jumta. Blakus namiņam bija izmētātas daudzas un dažādas lietas, kas Lirai atgādināja kaut ko līdzīgu izklaides parkam uz Jarntonas ceļa: antenas, vadi, porcelāna izolatori viss mirdzēja mēness gaismas apspīdētajā, biezajā sarmā. Priekšplānā stāvēja kāds zvērādās tērpies vīrs, kura seju tik tikko bija iespējams saskatīt, ar it kā sveicinot paceltu roku. Viņam blakus bija kāds mazāks stāvs. Visu spilgti izgaismoja blāvie mēness stari.