Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Laiku pa laikam uzpeldēja vēl viens mūžīgais ienaidnieks. Tās bija ģiptiešu [1] ģimenes, kas dzīvoja ka­nāla laivās un nāca un gāja reizē ar pavasara un ru­dens gadatirgiem, ar tām vienmēr varēja pacīnīties. Bija kāda īpaša ģiptiešu ģimene, kas vienmēr atgriezās vienā pietauvošanās vietā tai pilsētas daļā, kas bija zināma kā Džeriko. Šie ģiptieši bija Liras ienaidnieki jau kopš tiem laikiem, kad meitene tikko bija iemācījusies sviest ar akmeni. Kad viņi pēdējoreiz iera­dās Oksfordā, Lira kopā ar Rodžeru un dažiem citiem virtuves zēniem no Džordanas un Sv. Mihaela kole­džām bija noslēpusies un viņu koši krāsoto mazo lai­viņu apmētājusi ar dubļiem, līdz visa ģimene iznāca ārā dzīt viņus prom. Tad otra Liras banda iebruka laivā un aizdzina to no krasta, traucējot citu transporta līdzekļu kustību kanālā, kamēr viņas komanda izrak­ņāja laivu no viena gala līdz otram, meklējot aizbāzni. Lira ļoti cerēja, ka tāds aizbāznis ir. Viņa iegalvoja saviem biedriem, ka tad, ja tapu izrautu, laiva acumirklī nogrimtu, bet viņi to neatrada un bija spiesti pamest kuģi, lai ģiptieši tos nedabūtu rokā. Tad, piloši un ar triumfa saucieniem uz lūpām, viņi glābās šaura­jās Džeriko šķērsieliņās.

Tāda bija Liras pasaule un prieki. Meitene pamatos bija rupjš un savtīgs mežonēns, bet viņu nekad neat­stāja vāra nojauta, ka tā nav visa viņas pasaule, ka otra daļa pieder Džordanas koledžas majestātiskumam un rituāliem, ka kaut kā viņa ir saistīta ar lielās poli­tikas pasauli, kurā darbojas lords Ezriels. Bet viņa to izmantoja, vienīgi lieloties un izrādot pārākumu pār citiem bērniem. Lirai nekad nebija ienācis prātā no­skaidrot kaut ko vairāk.

Tā bija pagājusi viņas bērnība kā savvaļas kaķim. Vienīgās pārmaiņas meitenes dzīvē bija neregulārās lorda Ezriela vizītes koledžā. Bija jau jauki lielīties ar bagāto un vareno tēvoci, bet šīs lielības cena bija tikt visveiklākā zinātnieka saķertai un nodotai saimnieces rokās; tā viņu nomazgāja un saģērba tīrās drānās, lai pēc tam aizvestu (nemitīgi draudot) uz vecāko mācīb­spēku telpu, kur kopā ar lordu Ezrielu tika dzerta tēja. Tika ielūgti arī vecākie mācībspēki. Tur Lira dumpīgi ieslīga dziļajā atzveltnes krēslā, līdz direktors viņai stingri aizrādīja nosēsties kārtīgi. Tad meitene lūrēja uz visiem ar tik niknu skatienu, ka pat Čaplinam bija jāsmejas.

Šīs neveiklās, formālās vizītes vienmēr noritēja pēc viena un tā paša scenārija. Kad tēja bija padzerta, direktors un daži pārējie ielūgtie skolotāji aizgāja, atstādami Liru un viņas tēvoci vienus. Lords Ezriels aicināja Liru nostāties viņam pretī un izvaicāja, ko meitene labu iemācījusies kopš viņa iepriekšējās vizītes. Viņa sāka bērt, ko vien varēja atcerēties no ģeometrijas, arābu valodas, vēstures vai antaroloģijas, bet tēvocis sēdēja, atlaidies un sakrustojis kājas, un vēroja viņu ar neizdibināmu skatienu, līdz meitenei vairs nebija, ko teikt.

Pagājušajā gadā pirms savas ekspedīcijas uz zie­meļiem viņš bija pajautājis:

-   Un ko tu dari savā brīvajā laikā pēc mācībām?

Lira bija nobubinājusi: Es vienkārši spēlējos. Nu

tā, tepat, koledžā. Tikai spēlējos, patiesi.

Uz to lords Ezriels atbildēja: Parādi man savas rokas, bērns.

Meitene bija izstiepusi savas rokas, un viņš tās pa­ņēma un apgrieza plaukstas uz augšu, lai apskatītu nagus. Blakus tēvocim uz paklāja gulēja viņa dēmons sfinksas veidolā, laiku pa laikam nošvīkstinot ar asti, un, acis nemirkšķinot, lūkojās uz Liru.

-   Tās ir netīras, lords Ezriels teica, atgrūzdams Li­ras rokas. Vai viņi tev šeit neliek mazgāties?

-    Liek, meitene atbildēja. Bet Čaplina nagi arī vienmēr ir netīri. Tie ir vēl netīrāki nekā mani.

-   Viņš ir mācīts vīrs. Bet kāds ir tavs attaisnojums?

-   Droši vien būšu tos sasmērējusi jau pēc mazgāšanās.

-   Kur tad tu spēlējies, ka kļūsti tik netīra?

Meitene uzmeta viņam aizdomīgu skatienu. Lirai

bija tāda nojauta, ka atrasties uz jumta ir aizliegts, lai gan neviens to tā tieši viņai nebija teicis.

-   Nu, tajās vecajās istabās, viņa beidzot izgrūda.

-   Un kur vēl?

-   Dažreiz māla raktuvēs. -Vēl?

-   Džeriko vai Portmedovā.

-   Vairak nekur? -Nē.

-   Tu esi mele. Es tevi vakar redzēju uz jumta.

Lira iekoda lūpā un neteica ne vārda. Lords Ezriels

iznīcinoši skatījās uz meiteni.

-   Tātad tu spēlējies arī uz jumta, tēvocis turpināja. Vai tu kādreiz ej uz bibliotēku?

-     Nē. Tomēr esmu atradusi krauķi uz bibliotēkas jumta, — viņa piebilda.

-   Ak tā? Vai tu viņu noķēri?

-   Putnam bija savainota kāja. Es to gribēju nobeigt un izcept, bet Rodžers teica, ka mums jāpalīdz viņam atlabt. Tad mēs krauķim iedevām pārtikas atliekas un nedaudz vīna, viņam kļuva labāk, un viņš aizlidoja.

-    Kas ir Rodžers?

-   Mans draugs. Virtuves zēns.

-   Skaidrs. Tātad tu esi izstaigājusi visus jumtus…

-   Ne jau visus. Uz Šeldona ēkas jumta nevar tikt, jo tad jālec no Svētceļnieka torņa pāri spraugai. Vēl tur var iekļūt pa jumta logu, bet es esmu par īsu, lai to aizsniegtu.

-   Tātad tu esi bijusi uz visiem jumtiem, izņemot Šel­dona ēku. Un kā ar pagrabiem?

-   Pagrabiem?