Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

— Šis attēls ir attīstīts standarta sudraba nitrāta emulsijā, teica lords Ezriels. Gribu jums parādīt vēl vienu, kas uzņemts tajā pašā vietā tikai minūti vēlāk, bet attīstīts ar jaunu, īpaši sagatavotu emulsiju.

Viņš izņēma pirmo diapozitīvu un ielika nākamo. Tas bija daudz tumšāks, it kā mēness gaisma būtu iz­zudusi. Horizonts ar tumšo būdas siluetu un tās balti apsnigušo jumtu joprojām bija redzams, bet savādo priekšmetu kaudzi slēpa tumsa. Cilvēks gan izskatījās pavisam citāds gaismas apstarots. Šķita, ka no viņa paceltās rokas plūst mirdzoši gaismas staru kūļi.

-    Tā gaisma, ievaicājās Caplins, vai tā nāk no apakšas vai augšas?

—    No augšas, lords Ezriels atbildēja, bet tā nav gaisma. Tie ir Putekļi.

Tas, kā viņš to pateica, Lirai lika iedomāties vārdu Putekļi ar lielo burtu, it kā tie nebūtu parasti putekļi. Skolmeistaru reakcija apstiprināja viņas nojautu, jo pēc lorda Ezriela vārdiem iestājās pēkšņs ķlusums, kam sekoja noliedzoši izsaucieni.

-   Bet kā…

-   Nu, protams…

-   Tas nevar būt…

-   Kungi! — atskanēja Čaplina balss. Ļausim lordam Ezrielam paskaidrot.

-    Tie ir Putekļi, lords Ezriels atkārtoja. Uz foto­plates tie parādās kā gaisma, jo Putekļu daļiņu reak­cija uz šo emulsiju ir tāda pati kā fotonu reakcija uz sudraba nitrāta emulsiju. To pārbaudīt bija mans gal­venais ziemeļu ekspedīcijas mērķis. Kā jūs redzat, cil­vēka figūra ir pilnībā saskatāma. Tagad vēlos pievērst jūsu uzmanību otram siluetam no viņa pa kreisi.

Lords Ezriels norādīja uz neskaidro, mazāko figūru.

-   Es domāju, ka tas ir šī cilvēka dēmons, — teica in­spektors.

-   Nē. Dēmons bija saritinājies ap viņa kaklu čūskas veidolā. Šis vāji saskatāmais stāvs ir bērns.

-    Ievainots bērns? kāds jautāja, un no tā, ka viņš aprāvās, varēja noprast, ka to labāk nevajadzēja jautāt.

Iestājās saspringts klusums.

Tad lords Ezriels vēsi noteica: Bērns ir vesels. Tas, ņemot vērā Putekļu dabu, tiešām ir interesanti, vai ne?

Pāris sekundes valdīja pilnīgs klusums. Tad atska­nēja Čaplina balss.

-    Ā, viņš noteica kā cilvēks, kas, iedzēris pārāk lielu malku, noliek glāzi un atvelk dzeršanas laikā aiz­turēto elpu. Un šie Putekļu kūļi…

-    Nāk no debesīm un apņem viņu tādā kā gaismas lokā. Jūs varat apskatīt šo attēlu, cik tuvu vien vēlaties, es to atstāšu šeit. Es jums to rādu, lai demonstrētu, ko spēj šī jaunā emulsija. Tagad gribu jums parādīt vēl vienu attēlu.

Viņš ielika jaunu diapozitīvu. Nākamais attēls ari bija uzņemts tumsā, bet šoreiz mēness gaismas nebija. Priekšplānā varēja saskatīt nelielu telšu grupu, kas vāji izcēlās uz zemā horizonta, un tai blakus — kaudzē samestas koka kastes un ragavas. Bet visinteresan­tākais attēlā bija debesis. Gaismas straumes un plīvuri krita kā priekškars, vijoties un izlokoties uz neredza­miem āķiem simtiem jūdžu augstumā, it kā savāda vēja nesti.

-   Kas tas ir? atskanēja rektora vietnieka balss.

-   Tā ir Auroras fotogrāfija.

-   Ļoti skaista, teica teoloģijas profesors. Labākā, kādu esmu redzējis.

-    Atvainojiet manu nezināšanu, drebelīgā balsī ierunājās vecais kordiriģents, bet, ja es ari kādreiz esmu zinājis, kas tā Aurora ir, tad esmu to aizmirsis. Vai tā viņi sauc ziemeļblāzmu?

-    Jā. Šai parādībai ir vairāki nosaukumi. To veido uzlādētu daļiņu plūsmas un neparastas intensitātes un stipruma saules stari, kas paši ir neredzami, bet mij­iedarbībā ar atmosfēru rada šo luminiscējošo staroju­mu. Ja man būtu bijis vairāk laika, es būtu šo diapozi­tīvu ietonējis, lai jūs redzētu dabiskās krāsas galve­nokārt blāvi zaļu un rozā, ar tumšsārtu pavedienu šīs priekškaram līdzīgās parādības apakšmalā. Šis attēls ir attīstīts ar parasto emulsiju. Tagad parādīšu jums īpašās emulsijas foto.

Viņš izņēma diapozitīvu. Lira izdzirdēja direktoru klusi sakām: t

-    Ja viņš uzspiež balsošanu, mēs varētu mēģināt piemērot punktu par rezidentūru. Viņš nav koledžas rezidents jau trīsdesmit nedēļas pēdējo piecdesmit divu nedēļu laikā.

-    Viņš jau ir dabūjis Caplinu savā pusē… par at­bildi nomurmināja bibliotekārs.

Lords Ezriels ielika jaunu diapozitīvu projektora rāmī. Tajā bija tā pati aina. Tāpat kā dažos iepriekšējos attēlos, arī šajā daudzi parastajā gaismā redzamie objekti bija daudz neskaidrāki, arī staru "priekškars" debesīs.

Bet rīta blāzmas vidū augstu pāri drūmajai ainavai Lira varēja saskatīt kaut ko masīvu. Meitene piespieda aci tuvāk spraugai un redzēja, ka ari mācībspēki pielie­kušies tuvāk ekrānam. Tā lūkojoties, viņas izbrīns pieau­ga, jo debesīs nekļūdīgi varēja saskatīt pilsētas aprises torņus, kupolus, mūrus… ēkas un ielas izvietotas gaisā! Lirai gandrīz paspruka pārsteiguma sauciens.

Zinātnieks no Kesingtonas teica:

-   Tas taču izskatās pēc… pilsētas.

-   Tieši tā, atteica lords Ezriels.

-    Citas pasaules pilsētas, bez šaubām, dekāns ar nicinājumu minēja.

Lords Ezriels viņu ignorēja. Daži mācībspēki bija jūtami saviļņoti, it kā viņi būtu uzrakstījuši zinātnisku traktātu par tāda vienradža eksistenci, kuru nekad ne­bija redzējuši, un nu pēkšņi viņiem parādītu tikko no­ķertu dzīvu šīs sugas eksemplāru.