Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Vai tas ir Bernarda-Stouksa lauciņš? vaicāja teo­loģijas profesors. Tā taču ir, vai ne?

-   Tieši to es gribu noskaidrot, — atteica lords Ezriels.

Viņš stāvēja apgaismotā ekrāna vienā malā. Lira re­dzēja viņa tumšo acu skatienu klīstam no viena mācīb­spēka pie nākamā viņu skatieni urbās rīta blāzmas attēlā -, kā arī tēvoča dēmona acu zaļo spīdumu. Visas cienījamās galvas, acenes zibinot, bija noliekušās uz priekšu. Vienīgi direktors un bibliotekārs, galvas kopā saspieduši, bija atslīguši krēslos.

Čaplins sacīja:

-   Jūs teicāt, ka meklējāt kādas ziņas par Grummana ekspedīciju, lord Ezriel. Vai doktors Grummans arī pētīja šo parādību?

-   Domāju, ka jā, un domāju, ka viņam bija pietieka­mi daudz informācijas par to. Bet viņš vairs nevarēs mums to pastāstīt, jo ir miris.

-Ak nē! iesaucās Čaplins.

-    Baidos, ka tā ir taisnība, un šeit man ir pierā­dījums.

Atpūtas telpu pāršalca uztraukuma vilnis, kad pēc lorda Ezriela pavēles pāris jaunāko skolotāju nolika koka kasti istabas priekšā. Lords Ezriels izņēma pē­dējo diapozitīvu, bet projektoru neizslēdza un teatrālā gaismas apļa vidū noliecās pie kastes slēdža, lai to atvērtu. Lira dzirdēja tēvoča pirkstus noskrapstam, kad viņš pieskārās mitrajam kokam. Direktors pie­cēlās, lai labāk varētu saredzēt, tā aizsedzot Lirai skatu. Viņas tēvocis atkal ierunājās:

-    Ja jūs atceraties, Grummana ekspedīcija pazuda pirms astoņpadsmit mēnešiem. Vācijas Akadēmija viņu sūtīja uz ziemeļiem sasniegt magnētisko polu un veikt dažādus debess ķermeņu pētījumus. Grummana ceļojuma mērķos ietilpa arī šīs dīvainās parādības, ko mēs jau redzējām, izpēte. Drīz pēc tam viņš «pazuda. Tika uzskatīts, ka Grummans cietis nelaimes gadījumā un viņa ķermenis guļ kādā dziļā šļūdoņa plaisā. Pa­tiesībā nekāda nelaimes gadījuma nav bijis.

-    Kas jums tur ir? jautāja dekāns. Vai tas ir vakuuma konteiners?

Lords Ezriels uzreiz neatbildēja. Lira dzirdēja metāla viru klakšķi un šņākoņu, ar kādu gaiss ieplūst traukā, tad iestājās klusums. Bet tas neturpinājās ilgi. Pēc īsa brīža Lira izdzirdēja satrauktu balsu čalas šausmu kliedzie­nus, skaļu protestu, dusmās un bailēs paceltas balsis.

-   Bet kas…

-   Nemaz pēc cilvēka…

-   Kas tad tam ir noticis?

Direktora balss pārkliedza viņus visus:

-   Lord Ezriel, Dieva dēļ, kas jums tur ir?

-    Tā ir Staņislava Grummana galva, atskanēja lorda Ezriela balss.

Cauri balsu troksnim Lira dzirdēja, ka kāds aizklunkuro līdz durvīm un iziet ārā, nesakarīgi šausminoties. Meitene vēlējās, kaut varētu redzēt to, ko redzēja viņi.

Lords Ezriels teica:

-   Es to atradu iesalušu Svalbāras salu ledājos. Galvu nocirtuši viņa slepkavas. Jūs atpazīsiet raksturīgo skalpa noņemšanas veidu. Domāju, ka jums tas varētu būt pazīstams, rektora vietnieka kungs.

Vecā vīra balss skanēja cieti, kad viņš teica:

-    Esmu redzējis, ka to dara tatāri. Šī ir Sibīrijas un Tunguskas aborigēnu skalpēšanas tehnika. No tu­rienes to, protams, pārņēmušas skrēlingu zemes, lai gan, cik saprotu, Jaunajā Dānijā tagad tas ir aizliegts. Vai es varu apskatīt to tuvāk, lord Ezriel?

Pēc īsa klusuma brīža viņš atkal ierunājās.

-    Manas acis vairs nav tik skaidras, un ledus ir netīrs, bet man liekas, ka galvaskausa augšdaļā ir cau­rums. Vai man ir taisnība?

-   Jā, tā ir.

-   Trepanācija?

-   Tieši tā.

Sekoja uztraukta murdoņa. Direktors pagāja malā, un Lira atkal varēja visu redzēt. Vecais rektora viet­nieks projektora gaismas lokā tuvu pie acīm turēja smagu ledus gabalu, un Lira varēja saskatīt to, kas bija ledū: asiņains kunkulis, kurā tik tikko varēja atpazīt cilvēka galvu. Panteleimons lidinājās ap Liru, un mei­tenei pielipa viņa uztraukums.

-   Klusu, — viņa čukstēja. Klausies.

-    Doktors Grummans kādreiz bija mūsu koledžas mācībspēks, saviļņots noteica dekāns.

-   Iekrist tatāru nagos…

-   Tik tālu ziemeļos?

-   Viņi ir aizklīduši daudz tālāk, nekā kāds to spēja iedomāties!

-    Vai es pareizi dzirdēju jūs teicāt, ka atradāt to pie Svalbāras? dekāns jautāja.

-   Tieši tā.

-   Vai tas mums jāsaprot tā, ka tam ir kāds sakars ar panserbjorniem?

Lirai šis vārds bija svešs, bet bija skaidrs, ka mācīb­spēkiem tas ir zināms.

-    Izslēgts, — zinātnieks no Kesingtonas stingri no­teica. Viņi nekad tā nerīkotos.

-    Tad jūs nepazīstat Jofuru Raknisonu, iebilda Palmeras profesors, kurš pats bija veicis vairākas ekspedīcijas uz Arktikas reģionu. Mani nemaz ne­pārsteigtu fakts, ja viņš būtu skalpējis cilvēkus pēc tatāru paņēmiena.

Lira vēlreiz uzmeta skatienu tēvocim, kurš vēroja zinātniekus ar sardonisku jautrību un neteica ne vārda.

-   Kas ir Jofurs Raknisons? kāds pajautāja.

-    Svalbāras valdnieks, atbildēja Palmeras profe­sors. Jā, viens no panserbjorniem. Viņš ir no tā sauca­majiem uzurpatoriem. Ar viltu ieguvis troni, vai man vismaz tā liekas. Varena figūra nekādā ziņā nav muļ­ķis, par spīti dīvainajām ārišķībām uzbūvēt pili no ievesta marmora -, atvēris, kā pats to dēvē, univer­sitāti…

-   Kam tad? Lāčiem? kāds vaicāja, un visi iesmējās.

Bet Palmeras profesors turpināja: Visbeidzot es