Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tagad klusēja bibliotekārs. Kopš pāvests Džons Kalvins bija pārcēlis pāvesta sēdekli uz Ženēvu un izvei­dojis Konsistorija Disciplināro tiesu, Baznīcas vara visās dzīves jomās kļuva absolūta. Pēc Kalvina nāves pāvesta vara tika atcelta un tās vietā izveidojās dažādu institūciju, kā tiesas, kolēģijas un valdes kopa, pazīs­tama ar nosaukumu Maģistērijs. Šīs institūcijas ne vienmēr bija savstarpēji saistītas, dažreiz starp tām pat izcēlās nikni strīdi. Pagājušajā gadsimtā ilgu laiku visvarenākā bija bijusi Bīskapijas kolēģija, bet pēdējos gados tās vietu ieņēma Konsistorija Disciplinārā tiesa kā visaktīvākā un nežēlīgākā no visiem Baznīcas izpildorgāniem.

Tomēr vienmēr bija iespēja izveidot neatkarīgas in­stitūcijas citas Maģistērija daļas paspārnē, un Ziedo­jumu padome, kuru pieminēja bibliotekārs, bija viena no tādām. Bibliotekārs neko daudz nezināja par to, bet tas, ko vīrs bija dzirdējis, viņam nepatika un šķita biedējošs, tāpēc viņš pilnībā izprata direktora bažas.

Palmeras profesors minēja kādu personu, viņš pēc brīža ierunājās. Bernards-Stoukss? Ko dara šis Bernards-Stoukss?

-Ak, viņš nav no mūsu sfēras, Čārlz. Cik es saprotu, Svētā Baznīca māca, ka eksistē divas pasaules: tā, ko mēs redzam, dzirdam un varam sataustīt, un otra, ga­rīgā pasaule, kurā ir debesis un elle. Bernards un Stoukss bija divi kā lai to pasaka renegātteologi, kas sludināja vairāku citu paralēlu pasauļu esamību, lī­dzīgu otrajai, tikai nevis ar debesīm un elli, bet ma­teriālistisku un grēcīgu. Šīs pasaules atrodas tepat, blakus, bet ir neredzamas un netveramas. Svētā Baz­nīca, protams, noraidīja šo šausmīgo ķecerību un viņus apklusināja.

Tomēr diemžēl liekas, ka Maģistērijam ir kaut kādi pamatoti matemātiski argumenti šai teorijai par citu pasauļu eksistenci. Es pats nekad neesmu par to in­teresējies, bet zinātnieks no Kesingtonas man teica, ka pamats tam ir.

-    Un nu lords Ezriels ir nofotografējis vienu no šīm paralēlajām pasaulēm, bibliotekārs teica. Un mēs esam finansējuši viņa tālākos atklājumus. Skaidrs.

-    Tieši tā. Tagad Ziedojumu padome un tās varenie aizstāvji uzskatīs, ka Džordanas koledža ir ķecerības atbalsta perēklis. Un man, Čārlz, jāatrod līdzsvars starp Konsistorija tiesu un Ziedojumu padomi, bet pa to laiku bērns pamazām aug. Viņi nav to aizmirsuši. Agrāk vai vēlāk meitene būtu tikusi iejaukta, un tas notiks tagad, vai es vēlos viņu pasargāt vai ne.

-   Bet kā tu to zini, Dieva dēļ? Atkal aletiometrs?

-    Jā. Lirai ir loma šai visā, un tā ir nozīmīga. Tra­kākais ir tas, ka meitenei viss jāpaveic, to neapzinoties. Tomēr viņai ir iespējams palīdzēt, un, ja mans plāns ar tokajieti būtu izdevies, Lira būtu bijusi drošībā mazliet ilgāku laiku. Es labprāt būtu viņai aiztaupījis šo brau­cienu uz ziemeļiem. Par visu vairāk es vēlētos, kaut varētu viņai to paskaidrot…

-    Lira neklausītos, bibliotekārs teica. Es pārāk labi šo meiteni pazīstu. Pamēģini viņai stāstīt kaut ko nopietnu, un viņa labi ja piecas minūtes būs spējīga tevi uzklausīt, tad kļūs nemierīga. Un, ja tu pēc kāda laika atgriezīsies pie sevis teiktā, tu redzēsi, ka viņa to vispār ir aizmirsusi.

-    Un ja nu es ar Liru parunātu par Putekļiem? Tu domā, ka arī to viņa negribētu dzirdēt?

Bibliotekārs izdvesa noliedzošu skaņu, kas liecināja, cik, pēc viņa domām, tas ir mazticami.

-   Kāpēc, pie velna, lai viņa to darītu? viņš vaicāja.

-    Kāpēc lai kaut kāda sveša teoloģiska problēma inte­resētu veselīgu, bezrūpīgu bērnu?

-   Tāpēc, ka Lira tajā būs iesaistīta. Daļa no tā visa ir smaga nodevība…

-   Kas tad viņu taisās nodot?

-   Nē, nē, tas jau ir tas skumjākais: nodevējs būs vina, un notiekošais būs liela traģēdija. Lira, protams, to ne­drīkst zināt, bet nav iemesla no viņas slēpt ar Putekļiem saistīto problēmu. Tu, Čārlz, vari arī kļūdīties tas viņu var ieinteresēt, ja viņai visu izskaidros vienkāršiem vārdiem. Vēlāk tas varētu būt noderīgi. Katrā gadījumā tad es mazāk uztrauktos par Liru.

-    Tāds jau ir veču liktenis, bibliotekārs atteica,

-   uztraukties jauno vietā. Un jauno daļa ir nicināt veču uztraukumus.

Draugi vēl kādu brītiņu pasēdēja, tad šķīrās, jo bija vēls un abi jutās veci un noraizējušies.

3 Liras dzīve Džordanas koledžā