Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Gribu zināt, ko viņi te dara. Viņi griežot… mei­tene pieklusināja balsi, viņi atšķeļot cilvēkiem dēmonus. Bērniem. Un es domāju, ka varbūt viņi to dara šeit. Katrā ziņā, te kaut kas ir, un es gribēju ap­skatīties. Bet durvis ir ciet…

-   Es varu tās atvērt, zoss teica un trieca pāris rei­žu ar spārniem, saceldama sniega vērpetes. Lira dzir­dēja, ka slēdzenē kaut kas pagriežas.

-   Uzmanīgi ej iekšā, dēmons teica.

Lira atvilka aizsnigušās durvis un ieslīdēja ēkā. Dē­mons-zoss nāca viņai līdzi. Panteleimons bija nikns un nobijies, bet negribēja, ka raganas dēmons sajustu viņa bailes, tāpēc piespiedās Lirai pie krūtīm un paslēpās zvērādās.

Tiklīdz Liras acis aprada ar tumsu, viņa saprata, kāpēc Panteleimons tā darīja.

Gar sienām uz plauktiem stāvēja stikla būri ar cie­tušo bērnu dēmoniem: spokainas kaķu, putnu, žurku un citu radījumu figūras, apmulsušas, nobijušās un blāvas kā dūmi.

Raganas dēmons iekliedzās dusmās, un Lira piekļāva Panteleimonu sev klāt, teikdama: Ne­skaties! Neskaties!

-    Kur ir šo dēmonu bērni? dēmons-zoss jautāja, dusmās drebēdams.

Lira izstāstīja par šausmīgo tikšanos ar mazo Toniju Makariosu un pār plecu lūkojās uz nabaga ieslodzīta­jiem dēmoniem, kas bija piespieduši bālos purniņus stiklam. Viņa dzirdēja to klusos sāpju un bēdu sau­cienus. Blāvajā āra lampas gaismā pie katra būra mei­tene varēja izlasīt īpašnieka vārdu un — jā, bija arī tukšs būrītis ar uzrakstu Tonijs Makarioss. Tur bija vēl kādi četri pieci būrīši ar vārdu uzrakstiem.

-    Es gribu atbrīvot šos nabaga radījumus! Lira nikni teica. Sasitīšu stiklu un izlaidīšu viņus ārā…

Meitene lūkojas apkārt, meklēdama kādu sitamo, bet nekā tāda nemanīja. Tad dēmons-zoss teica: Pagaidi.

Tas taču bija raganas dēmons un daudz vecāks par Liru, un arī spēcīgāks. Lirai nācās paklausīt.

-   Mums jārada iespaids, ka kāds ir aizmirsis aizvērt durvis un būrus, zoss skaidroja. Ja viņi redzēs sa­sisto stiklu un pēdas sniegā, kā tu domā, cik ilgi viņi tev ticēs? Bet tev jānoturas līdz ģiptiešu atnākšanai. Tāpēc dari, ko saku: paņem saujā sniegu un, kad es tev teikšu, met pret katru būri pa druskai.

Meitene izskrēja ārā. Rodžers un Billijs joprojām stāvēja sardzē, bet no laukuma vēl varēja saklausīt kliedzienus un smieklus, jo bija pagājušas tikai kādas pāris minūtes.

Lira pagrāba pilnas saujas ar mīksto, lipīgo sniegu un atgriezās, lai darītu, kā dēmons-zoss bija licis. Kad viņa uzmeta mazliet sniega uz katra būra, zoss iegāginājās un būra durvju slēdzene atsprāga vaļā.

Kad tās visas bija vaļā, meitene atvēro pirmo būri, un ārā izlidoja vārgs zvirbulēns, bet, nespēdams pali­dot, nokrita zemē. Zoss nolieca galvu un ar knābi viņu uzmanīgi pacēla. Zvirbulēns kļuva par peli un sāka nedroši steberēt. Panteleimons noliecās, lai paglaudītu viņu.

Lira darbojās ātri, un pēc dažām minūtēm visi dēmoni bija atbrīvoti. Daži mēģināja runāt un drūz­mējās ap Liras kājām, un pat mēģināja paraustīt mei­teni aiz biksēm, lai gan tabu to aizliedza. Meitene viņus saprata dēmoniem, nabadziņiem, bija trūcis mierinošā cilvēka ķermeņa maiguma; tāpat būtu da­rījis arī Panteleimons viņiem gribējās piekļauties tur, kur sitas cilvēka sirds.

-   Tagad ātri, — zoss teica. — Lira, tev jādodas atpakaļ un jāiejūk pārējo vidū. Esi drosmīga, bērns. Ģiptieši steigsies, cik ātri vien varēs. Man jāpalīdz šiem nabaga dēmoniem atrast viņu saimniekus… — Tad putns pie­nāca tuvāk un klusu noteica: Bet viņi nekad vairs nebūs viens vesels. Viņi ir šķirti uz mūžu. Tas ir vis­briesmīgākais, ko man nācies redzēt. Lai paliek tie pēdu nospiedumi, es tos aizlīdzināšu. Tagad steidzies…

-    Lūdzu, uzgaidi! Pirms tu aizej… Raganas… Viņas taču lido, vai ne? Tonakt tas taču nebija sapnis, kad es redzēju viņas lidojam?

-   Jā, lido. Kāpēc tu jautā?

-   Vai raganas varētu pavilkt gaisa balonu?

-   Protams, varētu, bet…

-   Vai Serafina Pekkala arī būs?

-    Pašlaik nav īstais brīdis tev skaidrot raganu nāciju politiku. Šeit ir iesaistīti vareni spēki, un Serafinai Pekkalai jāaizstāv sava klana intereses. Šeit notieko­šais, iespējams, ir saistīts ar visu pārējo. Lira, tev tur jāatgriežas. Steidzies, skrien!

Meitene skrēja, un Rodžers, kurš platām acīm ska­tījās, kā caurspīdīgie dēmoni lien ārā no ēkas, lumpačoja pa biezo sniegu pie viņas.

-   Viņi tie ir tādi kā koledžas kapenēs tie ir dēmoni!

-    Jā, kuš! Tomēr nestāsti Billijam. Nestāsti nevie­nam. Ejam atpakaļ.