Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Aiz viņiem zoss spēcīgi sita spārnus, aizklādama bērnu pēdas ar sniegu, bet turpat blakus pamestie dē­moni lidinājās vai klīda prom, izdvešot vārgus, izmi­sušus saucienus. Aizlidzinājusi pēdas, zoss sāka pulcēt caurspīdīgos dēmonus kopā. Viņa kaut ko pateica, un dēmoni cits pēc cita lielās mokās pārvērtās par put­niem. Kā tikko izšķīlušies putnēni viņi sekoja raganas dēmonam, plivinādamies, krizdami un tekalēdami pa dziļo sniegu, līdz beidzot ar lielām grūtībām pacēlās spārnos. Sastājušies nelīdzenā rindā, caurspīdīgie un bālie rēgi uz tumšā debesu fona pamazām uzņēma augstumu. Daži bija ļoti vārgi un nestabili, citiem pietrūka gribasspēka, un tie krita atpakaļ lejā, tad lielā zoss atgriezās un atkal tos pacēla augšup, maigi iestūma barā, un drīz vien visi pazuda tumsā.

Rodžers paraustīja Liru aiz rokas.

-   Ātri, zēns teica, — viņi ir jau gandrīz sapulcēju­šies.

Bērni klupšus steidzās pie Billija, kurš deva viņiem zīmes, stāvēdams pie centrālās ēkas stūra. Visi bērni bija noguruši vai arī pieaugušajiem bija izdevies ieviest kārtību, jo nebija vairs drūzmēšanās un grūstīšanās, bet galvenās ieejas priekšā veidojās nelīdzena rinda. Lira un abi zēni apslīdēja ap stūri un iejuka viņu barā, bet pirms tam Lira teica:

-   Padodiet tālāk visiem bērniem ziņu lai viņi gata­vojas uz izglābšanu. Viņiem jāzina, kur stāv viņu virs­drēbes, un jābūt gatavībā tās uzvilkt, tikko būs dots signāls. Un tas jātur nāvīgā slepenībā, skaidrs?

Billijs pamāja, un Rodžers ievaicājās: — Kāds būs šis signāls?

-   Ugunsdzēsības trauksme, Lira atbildēja. Kad pienāks laiks, es to nokārtošu.

Bērni gaidīja, lai tiktu saskaitīti. Ja kādam no Zie­dojumu padomes būtu bijusi darīšana ar skolām, viņi būtu tikuši galā ar šādu uzdevumu daudz veiksmīgāk. Tā kā bērni nebija sadalīti stingri noteiktās grupās, katrs no tiem bija jāatrod kopējā sarakstā, un vārdi, protams, nebija sarakstīti alfabētiskā secībā; turklāt nevienam no šiem pieaugušajiem nebija pieredzes, kā tikt galā ar tādu bērnu baru. Tāpēc, lai gan neviens vairs riņķī neskraidīja, juceklis bija pamatīgs.

Lira to vēroja un lika aiz auss. No viņiem nebija lielas jēgas. Šie ļaudis bija neuzņēmīgi un neorganizēti: viņi kurnēja pret izmēģinājuma ugunsdzēsības trauks­mi, nezināja, kur stāv virsdrēbes, un nespēja nostādīt bērnus kārtīgā rindā viņu neizdarība varēja kļūt par atbrīvotāju priekšrocību.

Beidzot viss gandrīz jau bija beidzies, kad atgadījās vēl kaut kas pēc Liras domām, visļaunākais, kas vien varēja notikt.

Viņa, tāpat kā visi pārējie, izdzirdēja skaņu. Galvas pagriezās un raudzījās tumšajās debesīs uz cepelīnu, kura motora troksnis skaidri atbalsojās klusajā naktī.

Vienīgais labums, ka šis troksnis nenāca no tās puses, kurp bija aizlidojusi pelēkā zoss. Bet tas arī bija vienīgais mierinājums. Drīz vien jau cepelīns bija skaidri saska­tāms, un pūli pāršalca uztraukums. Apaļīgais, spīdīgais, sudrabotais objekts pārlidoja pār apgaismoto aleju, un tā priekšgala un kabīnes lukturi apspīdēja zemi.

Pilots samazināja ātrumu un sāka komplicēto nolai­šanās procedūru. Lira saprata, kāpēc te stāv masīvais masts protams, tas taču bija nolaišanās masts! Kamēr pieaugušie veda bērnus iekšā, bet tie skatījās atpakaļ un norādīja cits citam uz notiekošo, zemes brigādes vīri kāpa pa kāpnēm mastā un gatavojās tam piestiprināt gaisakuģa troses. Dzinēji rūca, sniegs virs zemes vir­puļoja, un pa logu varēja saskatīt kuģa pasažierus.

Lira paskatījās, un viņa nebija kļūdījusies. Pante­leimons piekļāvās viņai klāt, kļuva par meža kaķi un naidā iešņācās, jo pa logu ar interesi lejup lūkojās skaistā, gaišmatainā Koulteres kundze, bet viņai klēpī sēdēja zeltspalvainais dēmons.

16 Sudrabotā giljotlna

Lira tūlīt pat pabāza galvu zem zvērādas kapuces un kopā ar pārējiem bērniem caur dubultdurvīm iegāja telpās. Ko teikt Koulteres kundzei, kad viņas satiksies aci pret aci, to vēl bija laiks apdomāt. Tagad galvenā problēma bija izdomāt, kur nolikt virsdrēbes, lai pēc tam tās varētu paņemt bez atļaujas prasīšanas.

Bet, par laimi, iekšā valdīja liels haoss, jo pieaugušie centās pēc iespējas ātrāk izdzenāt bērnus, lai atbrīvotu ceļu dirižabļa pasažieriem, tāpēc neviens Liru īpaši nenovēroja. Meitene izslīdēja no kombinezona, biksēm un zābakiem, satina visu pēc iespējas mazākā sainī un zagās pa bērnu pārpildīto koridoru uz savu palātu.

Viņa ātri ievilka drēbju skapīti stūrī, uzkāpa uz tā un pagrūda griestu paneli. Panelis pacēlās tieši tā, kā Rodžers bija teicis, un brīvajā telpā meitene iestūķēja zābakus un apģērbu. Tad, pēkšņas domas pārņemta, viņa izņēma no somiņas aletiometru, iebāza to kombine­zona visdziļākajā kabatā un arī to aizbāza aiz paneļa.

Tad Lira nolēca lejā, iestūma skapi vietā un pačuk­stēja Panteleimonam: Tēlosim muļķus, iekams Koul­teres kundze mūs nav pamanījusi, bet tad teiksim, ka esam nolaupīti. Neko nestāstīsim par ģiptiešiem un ne­kādā gadījumā — par Joreku Bērnisonu.