Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Ārsts klusi aprunājās ar medmāsu. Sarunas laikā Lira vēroja viņu dēmonus. Medmāsas dēmons bija skaists putniņš, tikpat kārtīgs un vienaldzīgs kā māsas Klāras suns, bet ārsta dēmons bija liels, pamatīgs tau­renis. Neviens no tiem nekustējās. Aizmiguši viņi ne­bija, jo putna acis spīdēja, bet taurenis lēnām kustinā­ja ūsiņas, tomēr abi bija ļoti apātiski. Acīmredzot viņus nekas neinteresēja un nesatrauca.

Beidzot ārsts atgriezās un turpināja apskati, atse­višķi nosvēra Liru un Panteleimonu, aplūkoja meiteni caur īpašu ekrānu, izklausīja sirdspukstus, tad pavietoja zem kāda maza aparāta, kurš šņāca un izpūta gaisu, kas šķita svaigs.

Kādas pārbaudes laikā skaļi iezvanījās un nepār­stāja skanēt zvans.

-   Tas ir ugunsdzēsības trauksmes signāls, doktors nopūzdamies teica. Labi, Lizij, dodies līdzi māsai Betijai.

-     Bet visas virsdrēbes ir lejā guļamtelpu korpusā, doktor. Tāda viņa nevar iet ārā. Vai mums vispirms būs jāiegriežas tur, kā jums šķiet?

Ārsts bija nikns par to, ka viņa eksperimenti ir pār­traukti, tāpēc dusmīgi uzsita knipi.

-   Laikam jau šī mācību trauksme tam arī ir domāta, viņš teica. Cik stulbi.

-    Kad es vakar atbraucu, Lira izpalīdzīgi noteica, māsa Klāra ielika manas virsdrēbes tajā telpā, kur mani pirmoreiz apskatīja. Tā ir tepat blakus. Es varētu tās uzvilkt.

-   Laba doma! māsa noteica. Tad ejam ātri.

Iekšēji priecādamās, Lira steidzās māsai pakaļ, pa­ņēma savas zvērādas virsdrēbes, bikses un zābakus un ātri saģērbās, kamēr māsa vilka mugurā kombinezonu.

Tad viņas steidzās ārā. Plašajā laukumā ēku pudura priekšā pulcējās kāds simts cilvēku, gan pieaugušie, gan bērni: daži satraukušies, citi dusmīgi, citi vien­kārši apmulsuši.

-   Vai saprotat? kāds pieaugušais teica. Ir vērtīgi redzēt, kas notiek, lai zinātu, kāds haoss būs īsta uguns­grēka laikā.

Kāds svilpa ar svilpi un vicināja rokas, bet neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Lira ieraudzīja Rodžeru un deva zēnam mājienu. Rodžers pavilka aiz rokas Billiju Kostu, un drīz vien visi trīs bija kopā trakojošo bērnu pūlī.

-   Neviens nepamanīs, ja mēs izlūkosim apkārtni, — Lira teica. Viņiem būs vajadzīgs pamatīgs laiks, lai visus pārskaitītu, un mēs jau varam pateikt, ka vien­kārši sekojām kādam un apmaldījāmies.

Viņi nogaidīja, līdz neviens pieaugušais neskatās šurp, tad Lira noliecās, savēla nelielu sniega piku un iemeta bērnu barā. Drīz vien tā darīja visi un pa gaisu lidinājās piku mākonis. Bērnu spiedzieni pilnībā noslā­pēja pieaugušo mēģinājumus ieviest kārtību, un trīs mazie bēgļi jau bija ap stūri un izzuda skatienam.

Sniegs bija dziļš, un caur to nevarēja ātri paiet, bet tam nebija nozīmes, jo neviens jau nesekoja. Lira un viņas draugi pārmetās pāri kāda tuneļa apaļajam jumtam un nonāca īpatnējā vietā, kur bija regulāri izvietoti pauguri un ieplakas, kas balti spīdēja zem melnajām debesīm, no laukuma nākošās gaismas atspīdumu apstaroti.

-   Ko mēs meklējam? Billijs jautāja.

-    Nezinu. Vienkārši apskatīsimies, Lira teica un devās attālāk stāvošas zemas kvadrātveida ēkas virzienā, tās stūri apgaismoja dzimtera lampas blāvā gaisma. Troksnis aiz viņiem joprojām bija dzirdams, bet vājāk. Acīmredzot bērni izbaudīja atrašanos brīvībā, un Lira cerēja, ka tas turpināsies pēc iespējas ilgāk. Meklējot logu, viņa apgāja apkārt mājai. Jumts no zemes bija labi ja kādu divu metru augstumā, un atšķirībā no citām ēkām to ar pārējām stacijas celtnēm nesavienoja apjumts tunelis.

Logu nebija, bet durvis gan bija. Uz tām vidēja uz­raksts ar sarkaniem burtiem "IEEJA STINGRI AIZ­LIEGTA".

Lira uzlika roku uz durvju roktura, bet, pirms paspēja to pagriezt, Rodžers noteica:

-   Skaties! Putns! Vai arī…

Viņa vai ari pauda šaubas, jo radījums, kas traucās lejā no tumšajām debesīm, nemaz nebija putns tas bija kaut kas Lirai pazīstams.

-   Raganas dēmons!

Zoss vēzēja savus lielos spārnus un nolaizdamās sa­cēla veselu sniega mākoni.

-    Sveika, Lira, putns teica. Es sekoju tev uz še­jieni, lai gan tu mani neredzēji. Es gaidīju, kad tu iz­nāksi ārā. Kas šeit notiek?

Meitene ātri visu izstāstīja.

-   Kur ir ģiptieši? Lira jautāja. Vai ar Džonu Fā viss kārtībā? Vai viņi atkāvās no samojediem?

-   Lielākā daļa ir sveiki un veseli. Džons Fā ir ievainots, bet ievainojums ir viegls. Tevi sagūstīja mednieki laupītāji, kas uz savu roku bieži uzbrūk ceļiniekiem, mazās grupās viņi var pārvietoties ātrāk nekā lielās. Ģiptieši ir vēl vienas dienas gājiena attālumā no šejienes.

Abi zēni ar šausmām skatījās uz dēmonu-zosi un brīnījās, cik draudzīgi Lira sarunājas ar to, jo viņi, pro­tams, nekad nebija redzējuši dēmonus vienus bez saim­nieka un maz ko bija dzirdējuši par raganām.

Lira pagriezās pret viņiem. Paklau, jūs labāk ejiet un uzmaniet mūs, labi? Billij, dodies turp, bet tu, Rodžer, uzmani ceļu, pa kuru mēs tikko atnācām. Mēs ilgi nerunāsim.

Zēni paklausīgi aizskrēja, un Lira pagriezās pret durvīm.

-   Kāpēc tu gribi tur iekļūt? jautāja dēmons-zoss.