Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Viņi apsēdās kopā, arī Rodžers. Vieglāk tas bija izda­rāms pusdienu laikā, kad bērni vairāk staigāja starp galdiņiem un virtuves lodziņu un ēdnīca bija cilvēku pilna. Galda piederumiem un šķīvjiem šķindot, Billijs un Rodžers izstāstīja viņai visu, ko zināja. Billijs bija dzirdējis no kādas medmāsas, ka pēc operācijas bērnus aizved uz novietnēm tālāk uz dienvidiem, tāpēc arī Tonijs Makarioss bija klaiņojis pa attālo ciematu. Bet Rodžeram bija vēl interesantākas ziņas.

-   Esmu atradis paslēptuvi, viņš teica.

-   Ko? Kur?

-    Redzi to bildi… Viņš domāja fototapeti ar tro­pisko pludmali. Paskaties uz augšējo labo stūri, vai redzi tur griestu paneli?

Griesti bija veidoti no lieliem taisnstūrveida pane­ļiem, ko atdalīja metāla joslas, un stūrī panelis virs tapetes bija nedaudz pacēlies.

-    Es to ievēroju, Rodžers teica, un iedomājos, ka varbūt arī pārējie ir tādi paši, pacēlu tos, un jā visi paneļi kustas. Tos var pacelt. Mēs ar vienu zēnu to pār­baudījām naktī mūsu guļamistabā, pirms viņu aizveda prom. Tur augšā ir tukšums, pa kuru var līst uz priekšu…

-   Cik tālu griestos var aizlīst?

-    Es nezinu. Mēs tikai mazliet palīdām. Mēs nodo­mājām, ka vajadzības gadījumā tur varētu paslēpties, bet droši vien mūs atrastu.

Lira to neuztvēra kā paslēptuvi, bet kā ceļu. Tā bija vislabākā ziņa, ko viņa bija dzirdējusi kopš ierašanās šeit. Bet, pirms viņi varēja turpināt sarunu, ārsts uzsita pa galdu ar karoti un ierunājās.

-   Bērni, paklausieties, viņš teica. Klausieties uz­manīgi. Laiku pa laikam mums jānovada ugunsdro­šības apmācība. Ir ļoti svarīgi, lai mēs visi, kā nākas, saģērbtos un dotos ārā bez panikas. Tātad šopēcpusdien būs ugunsdrošības trauksme treniņa nolūkos. Tiklīdz atskanēs zvans, jums tūlīt pat viss jāpārtrauc un jāklausās, ko tuvāk esošais pieaugušais jums teiks. Atcerieties vietu, uz kurieni jūs aizvedīs. Turp jums būs jādodas, ja izcelsies īsts ugunsgrēks.

O, tā ir ideja, Lira nodomāja.

Pēc pusdienām Liru un pārējās četras meitenes pār­baudīja uz Putekļiem. Ārsti gan neteica, ka viņi dara tieši to, bet bija viegli uzminēt. Viņas pa vienai veda uz laboratoriju, un tas, protams, meitenes ļoti biedēja; cik tas būtu nežēlīgi, Lira nodomāja, ja būtu jāmirst bez jebkādas iespējas pretoties! Bet likās, ka vēl viņi ne­grasās veikt to operāciju.

-    Mēs izdarīsim dažus mērījumus, ārsts paskaidro­ja. Personāla darbiniekus bija grūti atšķirt visi vī­rieši izskatījās vienādi savos baltajos halātos un ar bloknotiem un zīmuļiem, un arī sievietes šķita līdzīgas cita citai, gan vienādo formas tērpu, gan savādās vēsās un mierīgās izturēšanās dēļ.

-   Mani jau vakar nomērīja, Lira teica.

-Ak, šodien tie būs cita veida mērījumi. Nostājies uz tās metāla plāksnes vai, papriekš novelc kurpes. Ja gribi, dēmons var palikt. Skaties uz priekšu, tā, labi, skaties tieši uz mazo, zaļo lampiņu. Laba meitene…

Kaut kas nozibēja. Ārsts lika viņai pagriezt galvu pa labi, pa kreisi, un ikreiz kaut kas noklikšķēja un nozibēja.

-   Jauki. Tagad nāc šurp pie šī aparāta un ieliec roku šajā caurulē. Nekas nesāpēs, tici man. Izstiep pirkstus. Lūk, tā.

-   Ko tieši jūs mērāt? viņa jautāja. Putekļus?

-   Kas tev teica par Putekļiem?

-    Kāda no meitenēm, es nezinu, kā viņu sauc. Viņa teica, ka uz mums visiem esot Putekļi. Es neesmu putekļaina, vismaz domāju, ka ne. Es vakar biju dušā.

-Ak, tie ir pavisam citādi putekļi. Ar parastu aci tos nemaz nevar saskatīt. Tie ir īpaši putekļi. Tagad savelc pirkstus dūrē. Labi. Ja tagad tu tur pameklēsi, atradīsi tādu kā mazu nūjiņu, vai atradi? Paņem to, re, cik laba meitene. Vai tagad varēsi uzlikt otru roku uz šīs vara lodes? Labi. Jauki. Tagad tu jutīsi sīkus dūrieniņus, nebaidies, tas būs tikai neliels strāvas pieslēgums…

Panteleimons savā vismodrākajā meža kaķa — vei­dolā ar aizdomu pilnām uguntiņām acīs ložņāja ap aparātu, visu laiku trīdamies gar Liru.

Meitene, tagad būdama pārliecināta, ka šoreiz vēl viņu neoperēs un labi iejutusies Lizijas Bruksas lomā, riskēja uzdot jautājumu.

-   Kāpēc jūs ļaudīm atšķeļat dēmonus?

-   Ko? Kas tev kaut ko tādu teica?

-    Tā pati meitene, nezinu viņas vārdu. Viņa teica, ka jūs griežot ļaudīm nost dēmonus.

-   Muļķības…

Tomēr ārsts bija satraukts. Lira turpināja:

-   Jo jūs vedat prom bērnus citu pēc cita un neviens neatgriežas atpakaļ. Daži domā, ka jūs viņus nogalināt, citi vēl kaut ko, bet tā meitene teica, ka jūs griežot…

-    Tā nepavisam nav taisnība. Mēs vedam bērnus prom no šejienes tāpēc, ka viņiem pienācis laiks pārcel­ties uz citu vietu. Viņi taču pieaug. Baidos, ka tava draudzene velti uztraucas. Nekā tamlīdzīga! Nedomā tādas muļķības. Kas ir tava draudzene?

-   Es tikai vakar šeit ierados un vēl nevienam nezinu vārdu.

-   Kāda viņa izskatās?

-Aizmirsu. Man liekas, viņai bija brūni mati… gaiši brūni… varbūt… nezinu.