Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Nē, es zinu, kāpēc viņu paņēma, meitene teica pā­rējiem, kas, galvas saspieduši kopā, klausījās. Tāpēc, ka viņa dēmons nepārvērtās. Viņi nodomāja, ka viņš ir vecāks nekā izskatās vai kaut kā tamlīdzīgi, ka viņš nav mazs bērns. Bet patiesībā tas dēmons reti mainījās tāpēc, ka Tonijs nekad ne par ko daudz nedomāja. Es biju redzējusi, ka viņš mainās. Viņu sauca Žurku ķērājs…

-    Kāpēc Gobleri tā interesējas par dēmoniem? Lira jautāja.

-   To neviens nezina, gaišmate atbildēja.

-   Es zinu, teica kāds zēns, kurš ari bija klausījies. Lūk, ko viņi dara: viņi nogalina tavu dēmonu un skatās, vai tu pats arī mirsi vai ne.

-    Bet kāpēc tad viņi visu laiku to atkārto ar dažā­diem bērniem? kāds jautāja. Būtu pamēģinājuši ar vienu, un viss skaidrs.

-   Es zinu, ko viņi dara, atkal ierunājās pirmā meitene.

Tagad visu uzmanība bija pievērsta viņai. Bet, lai

apkalpojošajam personālam nerastos aizdomas, par ko viņi runā, bērni klausījās ar nevērīgu, vienaldzīgu se­jas izteiksmi, lai gan visi vai mira no ziņkārības.

-   Kā tu to zini? kāds jautāja.

-   Tāpēc, ka es biju kopā ar Toniju, kad viņam atnāca pakaļ. Mēs bijām veļas noliktavā, — viņa teica.

Meitene koši piesarka. Ja viņa gaidīja, ka par viņu smiesies vai ķircināsies, tas nenotika. Bērni sēdēja klusu, neviens pat nepasmaidīja.

Meitene turpināja: Mēs sēdējām klusu, tad ienāca medmāsa, tā, kurai tā maigā balss. Viņa teica: "Nāc šurp, Tonij, es zinu, ka tu tur esi, mēs tev neko ne­darīsim…" Tad viņš jautāja: "Ko ar mani darīs?" Viņa atbildēja: "Mēs tikai tevi iemidzināsim un veiksim nelielu operāciju, pēc tam tu piecelsies un atkal būsi vesels." Bet Tonijs viņai nenoticēja. Viņš teica…

-    Caurumi! kāds iesaucās. — Viņi taisa caurumus galvā tāpat kā tatāri! Varu derēti

-   Apklusti! Ko vēl medmāsa teica? kāds viņu ap­sauca un pajautāja. Pa to laiku vēl kāds ducis vai vai­rāk bērnu bija sapulcējušies ap viņu galdu, un viņu dē­moni tāpat dega nepacietībā uzzināt, kas sekos, visi ieplestām acīm un saspringti.

Gaišmatainā meitene turpināja: Tonijs gribēja arī zināt, kas notiks ar Žurku ķērāju. Māsa atbildēja: "Nu, arī viņu iemidzinās — tāpat kā tevi." Tad Tonijs prasīja: "Jūs viņu nogalināsiet, vai ne? Es zinu, ka tā būs. Mēs visi zinām, ka tā būs." Māsa viņam atteica: "Nē, pro­tams, nē. Tā būs tikai neliela operācija. Tikai tāds mazs grieziens. Tev pat nesāpēs, bet drošības pēc mēs tevi vienalga iemidzināsim."

Telpā bija iestājies klusums.

Māsa, kura visu uzraudzīja, bija uz brīdi izgājusi, un virtuves lūciņa bija ciet, tāpēc neviens no turienes ne­varēja neko sadzirdēt.

-    Kādu griezienu? vaicāja kāds zēns klusā, izbie­dētā balsī. Vai viņa teica, kur griezīs?

-    Viņa tikai noteica: "Šis grieziens tevi padarīs ve­cāku." Teica, ka tā darot ar visiem, tāpēc arī pieaugušo dēmoni nemainās kā bērnu dēmoni. Tādēļ ir jāveic grieziens, pēc kura dēmons paliek tikai vienā veidolā, un tā bērns kļūst par pieaugušo.

-   Bet…

-   Vai tas nozīmē, ka…

-   Ka visiem pieaugušajiem bijis izdarīts tāds grieziens?

-   Un kā ar…

Pēkšņi bērni apklusa kā nolēmēti un visu acis pie­vērsās durvīm. Tur stāvēja māsa Klāra, mierīga, pie­klājīga, lietišķa, un viņai blakus kāds vīrietis baltā halātā, ko Lira nekad agrāk nebija redzējusi.

-   Bridžeta Makgina, viņš teica.

Gaišmatainā meitene trīcēdama piecēlās. Viņas dē-

mons-vāvere piespiedās meitenei pie krūtīm.

-   Jā, ser? — viņa tik tikko dzirdami atsaucās.

-   Izdzer savu dzērienu un nāc līdzi māsai Klārai, viņš teica. Pārējie steidzieties nu uz savām nodarbībām.

Bērni paklausīgi nolika krūzītes uz metāla ratiņiem un klusējot izklīda. Neviens pat nepaskatījās uz Bridžetu Makginu, vienīgi Lira, un viņa redzēja, ka gaiš­matainās meitenes seju plosa bailes.

Atlikušā rīta daļa pagāja nodarbībās. Stacijā bija iekār­tota neliela sporta zāle, jo garās polārās nakts laikā bija grūti vingrot ārā, tāpēc bērnu grupas pārmaiņus spēlējās zālē aukles uzraudzībā. Viņi sadalījās komandās un spē­lēja bumbu, un sākumā Lira, kas nekad agrāk nebija neko tādu spēlējusi, nesaprata, kas jādara. Bet, tā kā meitene bija sportiska, ātra un dzimusi līdere, drīz vien viņai tas iepatikās. Bērnu saucieni, dēmonu spiedzieni un rūcieni piepildīja mazo sporta zālīti un drīz vien aizgaiņāja drū­mās domas tas, protams, ari bija šo nodarbību nolūks.

Pusdienu laikā, kad bērni atkal stāvēja rindā ēdnīcā, Lira juta, ka Panteleimons nočivina kādam sveicienu. Pagriezusies meitene ieraudzīja, ka tieši aiz viņas stāv Billijs Kosta.

-   Rodžers man teica, ka tu esi šeit, viņš nočukstēja.

-   Šurp brauc tavs brālis, Džons Fā un vesels ģiptiešu bars, — viņa teica. Viņi brauc mums pakaļ.

Zēns gandrīz vai iekliedzās priekā, bet sajūsmas saucienu noslāpēja klepū.

-   Un tev mani jāsauc par Liziju, Lira teica, nekad par Liru. Un tev man viss jāizstāsta, viss, ko zini, labi?