Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Zināt, ko Saimons teica? Bella jautāja. Viņš teica, ka tatāri urbjot galvās caurumus, lai Putekļi nāktu iekšā.

-    Jā, viņš jau nu zina, — Annija nicinoši noteica. Man liekas, ka es pajautāšu Koulteres kundzei, kad viņa atnāks.

-   Tu neuzdrošināsies! Marta ar apbrīnu noteica.

-   Gan redzēsi.

-   Kad viņa ieradīsies? Lira jautāja.

-   Parīt, Annija atbildēja.

Lirai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi, un Pan­teleimons viņai cieši pieglaudās klāt. Lirai bija tikai viena diena laika, lai atrastu Rodžeru, uzzinātu par šo vietu tik daudz, cik vien iespējams, un vai nu bēgtu prom, vai arī paļautos, ka viņu izpestīs. Bet, ja visi ģip­tieši ir nogalināti, kurš gan izglābs bērnus šajā ledai­najā tuksnesī?

Meitenes turpināja pļāpāt, bet Lira un Panteleimons iekārtojās gultā un centās sasildīties, apzinoties, ka sim­tiem kilometru rādiusā nav nekā cita, kā vien bailes.

15 Dēmoni būros

Īgi prātot nebija Liras dabā; viņa bija kustīgs un praktiskas dabas bērns, turklāt meitenei nepiemita pārāk plaša iztēle. Kāds, kurš daudz ko iztēlojas, ne­būtu nopietni apsvēris iespēju braukt šurp un glābt savu draugu Rodžeru, vai, ja arī būtu, šim bērnam uzreiz prātā ienāktu simtiem iemeslu, kāpēc tas nav iespējams. Ja tu esi rūdīts melis, tas vēl nenozīmē, ka tev ir bagāta fantāzija. Daudziem kārtīgiem meļiem vis­pār tās nav, tas arī viņu melus padara īpaši ticamus.

Un tagad, būdama Ziedojumu padomes nagos, Lira daudz neprātoja par to, kas varētu būt noticis ar ģiptie­šiem. Viņi visi bija labi cīnītāji, un, pat ja Panteleimons teicās redzējis, ka Džonam Fā trāpīts, viņš varēja arī kļūdīties. Ja viņš arī nav kļūdījies, varbūt ievainojums nemaz nav nopietns. Protams, Lirai nepaveicās, ka viņa krita samojedu nagos, bet gan jau ģiptieši viņu drīz vien atbrīvos, bet, ja viņiem tas neizdosies, nekas neatturēs Joreku Bērnisonu viņu izpestīt. Tad viņi Lī Skorsbija balonā lidos uz Svalbāru un izglābs lordu Ezrielu.

Viņasprāt, tas bija viegli izdarāms.

Un tā nākamajā rītā, kad viņa palātā pamodās, mei­tene bija ziņkāres pilna un gatava visam, ko šī diena nesīs.

Lira ļoti gribēja redzēt Rodžeru un galvenais redzēt viņu, pirms viņš ierauga Liru.

Ilgi nebija jāgaida. Bērni cēlās pusastoņos, kad māsas, kuras viņus pieskatīja, nāca palātās tos modināt. Tad bērni mazgājās, ģērbās un visi devās uz ēdnīcu brokastīs.

Tur bija arī Rodžers.

Viņš kopā ar pieciem citiem zēniem sēdēja pie galda blakus durvīm. Rinda uz virtuves lodziņu gāja tieši gar viņu galdu, tāpēc Lirai izdevās nomest kabatas laka­tiņu un pacelt to, zemu noliecoties blakus zēna krēs­lam, un tā Panteleimonam radās iespēja aprunāties ar Rodžera dēmonu Salsīliju.

Salsllija bija žubīte, un viņa tik mežonīgi saplivināja spārnus, ka Panteleimons bija spiests kļūt par kaķi, uz­klupt viņai un nospiest zemē, lai varētu sačukstēties. Par laimi, tādas sīkas saķeršanās bērnu dēmonu starpā nebi­ja nekas sevišķs, tāpēc neviens nepievērsa tam uzmanību, tikai Rodžers acumirklī nobālēja. Lira vēl nekad nebija redzējusi nevienu tā nobālam. Rodžers uztvēra Liras vēso, auksto skatienu, ko meitene viņam raidīja, un zēna sejā atgriezās sārtums, kurā jaucās cerības, saviļņojums un prieks. Tikai Panteleimons, spēcīgi sapurinot Salsīliju, spēja atturēt Rodžeru no iekliegšanās un mešanās savas koledžas draudzenes apkampienos.

Lira novērsa skatienu, tēlodama dziļu nicinājumu, un bolīja acis uz citiem jaunajiem paziņām, ļaujot Pantelei­monam visu paskaidrot. Visas četras meitenes paņēma savas paplātes ar kukurūzas pārslām un grauzdiņiem un apsēdās pie viena galda, izveidodamas atsevišķu kom­pāniju, tā izslēdzot pārējos, kurus tūlīt pat aprunāja.

Nevar noturēt lielu bērnu grupu vienā vietā ilgu laiku, tos pamatīgi nenodarbinot, un savā ziņā Bolvan­garā bija līdzīga kārtība kā skolā, ar sporta un mākslas nodarbību grafiku. Zēni un meitenes tika turēti atse­višķi, izņemot starpbrīžus un ēdienreizes, tāpēc nā­kamā iespēja parunāties ar Rodžeru varēja rasties tikai pusdienas laikā pēc pusotras stundas ilgas šū­šanas nodarbības, ko meitenēm vadīja kāda medmāsa. Bet tam bija jāizskatās dabiski, un tas nu bija sa­režģīti. Visi bērni šeit bija apmēram viena vecuma, kurā zēni parasti sarunājas ar zēniem, bet meitenes — ar meitenēm, tā uzsverot, ka viņiem neinteresē pretē­jais dzimums.

Izdevība radās atkal turpat ēdnīcā, kur bērni ienāca padzerties un apēst kādu cepumu. Lira aizsūtīja Pante­leimonu mušas veidolā parunāt ar Salsīliju pie pretējās sienas, kamēr paši ar Rodžeru turējās klusu pie atse­višķiem galdiem. Ir grūti sarunāties, ja dēmonu uzma­nība ir vērsta kaut kur citur, tāpēc Lira, malkojot pienu kopā ar meitenēm, izlikās drūma un dusmīga. Viņas domas bija pie dēmonu klusinātās sarunas, tāpēc Lira neieklausījās meiteņu čalā, tomēr kāds vārds, ko piemi­nēja gaišmate, lika viņai satrūkties.

Tas bija Tonija Makariosa vārds. Tā kā Liras uz­manība koncentrējās uz to, Panteleimonam vajadzēja novērsties no sačukstēšanās ar Rodžera dēmonu, un tie abi klausījās, ko meitene saka.