Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Tev tikai izlikās. Lielā aukstumā tā bieži gadās, Lizij. Cilvēks iemieg, murgo un nevar saprast, kas bija sapnis, kas īstenība. Neuztraucies, nekādas cīņas ne­bija. Tavs tēvs ir dzīvs un vesels, šobrīd meklē tevi un drīz vien būs te, jo šī ir vienīgā apdzīvotā vieta simtiem jūdžu apkaimē, un, ak, cik viņš būs priecīgs, kad atra­dīs tevi sveiku un veselu! Tagad māsa Klāra tevi aiz­vedīs uz palātu, kur tu iepazīsies ar citām meitenēm un zēniem, kas tāpat kā tu bija apmaldījušies. Ej nu. No rīta vēl aprunāsimies.

Lira piecēlās, piespiedusi lelli pie krūtīm, bet Pante­leimons uzlēca viņai uz pleca; medmāsa atvēra durvis un izveda meiteni ārā.

Atkal gaiteņi, un beidzot Lira bija nogurusi. Nāca miegs, žāvas mācās virsū, un meitene tik tikko spēja cilāt kājas vilnas čībās, ko viņai bija iedevuši. Pante­leimons klanīja galvu, tāpēc kļuva par pelīti un iekār­tojās viņas pidžamas kabatā. Lirai gar acīm nozibēja gultu rindas, bērnu sejas, spilvens, un visbeidzot viņa bija iemigusi.

Kāds viņu purināja. Lira vispirms pataustīja, vai jostas somiņa ar abām kārbām ir vietā, jā, bija gan; tad viņa mēģināja atvērt acis, bet ak vai! Grūti tas nācās; viņa nekad vēl nebija jutusies tik miegaina.

-   Mosties! Mosties!

Čukstēja ne tikai viena balss vien. Ar lielām pūlēm, it kā veļot akmeni pret kalnu, Lira piespieda sevi pamosties.

Blāvā lampiņas gaismā, kas dega virs durvīm, viņa ieraudzīja, ka pie gultas stāv trīs meitenes. Bija grūti ko skaidrāk saskatīt, jo acis vēl nebija pieradušas, bet likās, ka tās ir apmēram viņas vecumā. Meitenes ru­nāja angliski.

-   Viņa ir pamodusies.

-   Šie iedevuši viņai miega zāles. Droši vien…

-   Kā tevi sauc?

-   Lizija, Lira nomurmināja.

-   Vai šurp ved vēl kādu bērnu grupu? prasīja viena no meitenēm.

-   Nezinu. Es esmu viena pati.

-   Kā tad viņi tevi dabūja?

Lira cīnījās ar sevi, lai pieceltos sēdus. Viņa neat­cerējās, ka būtu dzērusi miega zāles, bet tās varēja ari būt dzērienā, ko viņai iedeva. Galva likās kā piebāzta ar vati, bet acīs sāpīgi spieda.

-   Kas šī ir par vietu?

-   Neviens nezina. Mums nesaka.

-   Parasti viņi atved vairākus bērnus…

-   Ko viņi dara? Lira izmocīja, cenzdamās atjēgties no miglas galvā, un juta, ka arī Panteleimons sāk mosties.

-    Mēs nezinām, teica meitene, kas uzturēja sa­runu. Viņa bija gara auguma, rudiem matiem, nervo­zām kustībām un izteiktu Londonas akcentu. Viņi mūs mēra, kaut ko tur pārbauda…

-    Viņi mēra Putekļus, teica otra meitene, drau­dzīga izskata apaļīga tumšmate.

-   Tu to nezini, pirmā meitene iebilda.

-    Mēra gan, teica trešā meitene, kas izskatījās nomākta un auklēja savu dēmonu-trusīti. Es dzirdēju viņus tā runājam.

-   Tad viņi mūs pa vienam aizved, un vairāk neko mēs nezinām. Neviens neatgriežas, teica rudmatainā.

-    Te ir viens puisēns, piebilda apaļīgā meitene,

-   viņš domā, ka…

-   Nesaki viņai! teica rudmatainā. Vēl ne.

-   Vai tad te ir arī zēni? Lira jautāja.

-   Jā. Mūsu te ir daudz. Kādi trīsdesmit, man liekas.

-   Vairāk, iebilda apaļīgā. Vairāk nekā četrdesmit.

-   Tikai mūs visu laiku ved prom, teica rudmatainā.

-   Sākumā atved veselu baru un mūsu ir daudz, bet tad pa vienam ved projām.

-    Tie ir Gobleri, teica apaļīgā. Tu zini, kas ir Gobleri. Mēs visi no viņiem baidījāmies, līdz tie mūs notvēra…

Lira mazpamazām sāka atjēgties. Meiteņu dēmoni, izņemot trusīti, stāvēja pie durvīm un klausījās. Viņas visas runāja čukstus. Lira pajautāja viņu vārdus. Rudmataino sauca Annija, apaļīgo tumšmati Bella, bet kārno Marta. Zēnu vārdus viņas nezināja, jo puikas lielāko tiesu turēja atsevišķā telpā. Pret viņiem iztu­rējās labi.

-   Te jau nav slikti, — Bella teica, — nav nekā daudz, ko darit, vienīgi liek mums pildīt dažādus testus, tad vingrinājumus, tad mēra mūs, mēra temperatūru un tā. Tas nu ir garlaicīgi.

-    Izņemot reizes, kad ierodas Koulteres kundze, Annija piebilda.

Lira apspieda kliedzienu, bet Panteleimons tik spēji savicināja spārnus, ka meitenes to pamanīja.

-   Viņš ir nervozs, Lira nomierināja meitenes. Viņi droši vien iedevuši mums miega zāles, kā tu jau teici, tāpēc mēs esam tādi apdulluši. Kas ir Koulteres kundze?

-   Tieši viņa mūs šeit ari iemānīja, katrā ziņā, lielāko daļu no mums, Marta teica. Par Koulteres kundzi runā visi bērni. Ja viņa ierodas, ir skaidrs, ka bērni atkal pazudīs.

-    Viņai patīk vērot, kā mūs aizved, patīk skatīties, ko ar mums dara. Tas puisēns, nu Saimons, domā, ka viņi bērnus nogalina un Koulteres kundze skatās.

-   Gobleri nogalina bērnus? Lira nodrebēja.

-   Droši vien. Jo atpakaļ neviens nav atgriezies.

-   Viņi arī visu laiku darbojas ar dēmoniem, Bella teica. Sver viņus, mēra un tā…

-   Viņi aiztiek jūsu dēmonus?

-   Nē! Ko tu! Viņi šeit uzstāda svarus, un dēmonam uz tiem jāuzkāpj, tad viņi izdara ierakstus un foto­grafē. Pēc tam aizved bērnus uz kabinetu un mēra Putekļus, viņi visu laiku mēra Putekļus.

-   Kādus putekļus? Lira prasīja.

-    Mēs nezinām, Annija teica. — Kaut kādus kos­mosa putekļus. Ne jau parastos. Ja tevī nav Putekļu, tad ir labi. Bet beigās visiem parādās Putekļi.