Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira negribīgi palīda zem siltā ūdens un ieziepējās, kamēr Panteleimons sēdēja uz aizkaru stangas. Viņi abi saprata, ka viņam jāuzvedas muļķīgi, jo stulbu cil­vēku dēmoni ari ir stulbi. Kad meitene bija nomazgā­jusies un noslaucījusies, māsa viņai izmērīja tempera­tūru, pārbaudīja acis, ausis un kaklu, tad izmērīja garumu un lika uzkāpt uz svariem, un visu pierakstīja lielā kladē. Tad viņa iedeva Lirai pidžamu un nakts­kreklu. Drēbes bija tīras un no laba auduma, bet jau lietotas, tāpat kā Tonija Makariosa jaka. Lirai kļuva ļoti neomulīgi.

-   Tās nav manas drēbes, viņa teica.

-   Nē, mīļā. Tavas drēbes kārtīgi jāizmazgā.

-   Vai es dabušu savējās atpakaļ?

-   Domāju, ka jā. Protams.

-   Kas šī ir par vietu?

-   To sauc par eksperimentālo staciju.

Tā nebija nekāda atbilde, bet, ja Lira neatkāptos un turpinātu izprašņāt, diez vai arī Lizija Bruksa rīkotos tāpat, tāpēc meitene vienkārši turpināja ģērbties un vairs neko neteica.

-    Es gribu savu rotaļlietu atpakaļ, apģērbusies viņa spītīgi atkārtoja.

-   Ņem, bērns, māsa teica. Vai tu labāk negribētu skaistu, mīkstu lācīti? Vai jauku lelli?

Viņa atvēra skapi, kurā nedzīvi gulēja dažas mīkstās mantiņas. Lira piespieda sevi brītiņu pastāvēt un izlik­ties, ka svārstās, tad izvēlējās lupatu lelli ar lielām, tukšām acīm. Viņai nekad nebija bijusi lelle, bet mei­tene zināja, ko ar tām dara, un izklaidīgi piespieda rotaļlietu sev pie krūtīm.

-   Kā ar manu jostas somiņu? viņa jautāja. — Es tur gribētu glabāt savu lelli.

-   Tad ņem, mīļā, māsa Klāra noteica, aizpildīdama kādu dokumentu uz rozā krāsas lapas.

Lira pacēla svešo pidžamu uz augšu un aplika ap vidu somiņu.

-   Kā ar manām drēbēm un zābakiem? viņa jautāja.

—          Un maniem cimdiem un citām mantām?

-   Mēs tās iztīrīsim, māsa automātiski noteica.

Tad iezvanījās telefons, un, kamēr māsa runāja, Lira

ātri noliecās, lai izņemtu otru bundžu, to ar dūcošo kukaini, un ielika somiņā blakus aletiometram.

-    Nāc šurp, Lizij, — sieviete teica, nolikusi klausuli.

-   Sameklēsim tev kaut ko ēdamu. Domāju, ka tu esi iz­salkusi.

Viņa sekoja māsai Klārai uz ēdamistabu, kur bija kāds ducis balti klātu galdu, visi noķēzīti ar drupačām un lipīgiem dzērienu riņķiem vietās, kur bija stāvē­jušas glāzes. Netīrie trauki un galda piederumi bija sakrauti metāla ratiņos. Telpā nebija logu, tāpēc, lai to padarītu gaišāku un plašāku, vienu sienu klāja fototapete, uz kuras bija redzama tropiskā pludmale ar zilu debesi, baltām smiltīm un kokospalmām.

Vīrs, kas bija Liru šeit ievedis, paņēma paplāti no virtuves lodziņa.

-   Ēd, — viņš teica.

Nebija nekādas vajadzības pretoties, tāpēc Lira ar prieku notiesāja sautējumu un kartupeļu biezputru. Tad vēl tur bija bļoda ar konservētiem persikiem un saldējumu. Kamēr viņa ēda, vīrietis un medmāsa pie cita galdiņa klusi sarunājās, un, kad Lira bija beigusi, medmāsa atnesa viņai glāzi silta piena un aiznesa paplāti.

Vīrietis atnāca un nosēdās meitenei pretī. Viņa dēmons-murkšķis nebija tik lietišķs un vienaldzīgs kā medmāsas suns, bet pieklājīgi sēdēja saimniekam uz pleca, skatoties un klausoties.

-   Nu, Lizij, vīrietis ierunājās. Vai kārtīgi paēdi?

-   Jā, paldies.

-    Es gribu, lai tu man izstāsti, no kurienes esi. Vai vari?

-   No Londonas, meitene atbildēja.

-   Un ko tu dari šeit, tik tālu ziemeļos?

-   Esmu kopā ar tēti, Lira nomurmināja. Acis nodū­rusi, viņa slēpa skatienu no murkšķa un tēloja, ka tūlīt sāks raudāt.

-   Ar savu tēvu? Skaidrs. Un ko viņš dara šai pasau­les nostūrī?

-   Tirgojas. Mēs atbraucām ar Jaunās Dānijas taba­kas lapu kravu un iepirkām zvērādas.

-   Un vai tavs tēvs bija viens pats?

-   Nē. Tur vēl bija mani tēvoči un vēl citi vīri, — meitene taustījās, nezinot, ko samojedu mednieks bija viņam iz­stāstījis.

-   Kāpēc viņš ņēma tevi līdzi tādā ceļojumā, Lizij?

-   Tāpēc, ka pirms diviem gadiem tētis bija paņēmis līdzi manu brāli un solīja, ka nākamreiz ņems mani, bet solījumu nepildīja. Tad es lūdzos un lūdzos, līdz viņš mani paņēma.

-   Un cik tev gadu?

-   Vienpadsmit.

-     Skaisti, skaisti. Nu, Lizij, tev ir paveicies. Tie mednieki, kas tevi atrada, ir atveduši tevi uz vislabāko vietu, kāda vien var būt.

-   Viņi jau mani neatrada, meitene šaubījās. Tur notika cīņa. Viņu bija tik daudz, un lidoja bultas…

-   Nu, diezin vai. Man liekas, tu biji noklīdusi no sava tēva grupas un apmaldījusies. Šie mednieki tevi atrada un atveda šurp. Tā tas notika, Lizij.

-   Es redzēju cīņu, Lira neatlaidās. Tur šāva bul­tas un… Es gribu pie tēta, meitene iesaucās un juta, ka sāk raudāt.

-   Nu, šeit tu būsi drošībā, kamēr viņš atnāks, — ārsts teica.

-   Bet es redzēju, ka viņi šāva bultas!