Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Samojedi kaut ko gaidīja, tad Bolvangaras vīrs pa­māja un novilka cimdu, lai iebāztu roku kabatā. Viņš izņēma maku un noskaitīja duci smagu monētu med­niekam plaukstā.

Abi vīri pārskaitīja naudu, sadalīja to uz pusēm un rūpīgi noslēpa. Neatskatoties viņi iekāpa kamanās, braucējs noplīkšķināja pātagu un uzkliedza suņiem. Samojedi aiztraucās pār plašo, balto laukumu uz ap­gaismoto aleju, uzņemot ātrumu, līdz nozuda tumsā.

Vīrietis atkal atvēra durvis.

-    Nāc ātri iekšā, viņš teica. Te ir silti un ērti. Nestāvi ārā aukstumā. Kā tevi sauc?

Viņš bija anglis, runāja bez akcenta. Tā runāja Koulteres kundzes viesi, ko Lira bija sastapusi viņas namā: smalki, izglītoti, svarīgi.

-   Lizija Bruksa, — viņa teica.

-   Nāc iekšā, Lizij. Mēs par tevi parūpēsimies, nerai­zējies.

Vīrietis bija vairāk nosalis nekā viņa, lai gan ārā bija pabijis neilgu laiciņu; varēja redzēt, ka viņš grib ātrāk nokļūt telpās. Meitene nolēma tēlot spītīgu muļķīti un lēnām vilka kājas pāri augstajam slieksnim.

Mājai bija dubultdurvis ar lielu spraugu starp tām, tā, lai siltais gaiss pārāk neaizplūstu. Izgājusi pa tām, meitene sajuta neciešamu karstumu, tāpēc atrāva virs­drēbes un noņēma kapuci.

Viņi atradās nelielā telpā, no kuras uz abām pusēm gāja koridori, bet priekšā bija kaut kas līdzīgs slim­nīcas administratora letei. Visur spīdēja un laistījās spodri baltas virsmas un nerūsējošais tērauds. Gaisā virmoja ēdiena smaržas: pazīstama ēdiena — šķiņķa un kafijas, bet bija jūtams vēl kāds smārds neuzbāzīga, bet konstanta slimnīcas zāļu smaka. No sienām visap­kārt nāca klusa zuzoņa, gandrīz nedzirdams troksnis, pie kura jāpierod, lai nesajuktu prātā.

Panteleimons, nu jau ciglīša veidolā, čukstēja viņai ausī: — Izliecies par muļķīti un nevārīti. Tēlo neaptēstu stulbeni.

Pieaugušie noliecās pār meiteni: vīrs, kas viņu ieveda iekšā, tad vēl kāds baltā halātā un sieviete medmāsas tērpā.

-   Angļi, pirmais teica. Acimredzot tirgoņi.

-   Kā vienmēr mednieki? Kā parasti?

-    Tā pati cilts, kā man šķita. Māsa Klāra, vai jūs neparūpētos ē-ē… par maziņo?

-    Protams, doktor. Nāc man līdzi, bērns, māsa teica, un Lira paklausīgi sekoja.

Viņas devās pa īsu gaitenīti, kam labajā pusē bija durvis, bet kreisajā ēdnīca, no kuras nāca nažu un dakšiņu šķinda, balsis un dažādas virtuves smaržas. Medmāsa bija apmēram Koulteres kundzes vecumā, Lira aplēsa, enerģiska, apķērīga, lietišķa; viņa varētu aizšūt brūci vai nomainīt pārsējus, bet tikai ne stāstīt stāstus. Medmāsas dēmons (to ieraugot, Liru pirmajā acumirklī apņēma vēsums) bija mazs, balts, veikls šu­nelis (pēc brīža viņa vairs nesaprata, no kurienes šis dzestrums).

-   Kā tevi sauc, dārgumiņ? māsa jautāja, verot vaļā smagās durvis.

-   Lizija.

-   Vienkārši Lizija?

-   Lizija Bruksa.

-   Un cik tev ir gadu?

-   Vienpadsmit.

Lirai bija teikts, ka viņa izskatās par mazu savam vecumam, lai ko tas arī nozīmētu. Tas nekad nebija ma­zinājis viņas pašapziņu, bet tagad meitene aptvēra, ka šo apstākli vajadzētu izmantot, tēlojot, ka Lizija ir kautrīga, pazemīga un uztraukusies, tāpēc, ieejot telpā, meitene sarāvās maza mazītiņa.

Lira gaidīja jautājumus par to, no kurienes viņa ir un kā nonākusi šeit, tāpēc jau laicīgi izdomāja atbildes, tomēr māsai trūka ne vien iztēles, bet viņa pat nebija ziņkārīga. It kā Bolvangara būtu kāda no Londonas ārpilsētām un bērni šeit ierastos ik dienas aptuveni tādu interesi māsa Klāra izrādīja. Mazais, nekaunīgais medmāsas dēmons, tikpat lietišķs un vienaldzīgs kā viņa īpašniece, trinās viņai gar ceļiem.

Istabā, kurā viņas iegāja, bija dīvāns, galdiņš, divi krēsli un dokumentu skapis, tad vēl stikla plaukts ar zālēm un pārsējiem, kā ari ūdens bļoda. Tiklīdz viņas bija ienākušas, medmāsa paņēma Liras virsdrēbes un nometa tās uz spožās grīdas.

-    Ģērb visu pārējo nost, mīļā, viņa teica. Ātri ap­skatīsim tevi, cik jauka un vesela tu esi, vai nav ap­saldējumu un iesniņu, un tad uzvilksim jaukas, tīras drēbītes. Ieliksim tevi arī dušā, viņa piebilda, jo Lira jau dienām nebija izģērbusies un mazgājusies, un pieaugošajā karstumā tas kļuva aizvien vairāk jūtams.

Panteleimons protestējot plivināja spārnus, bet Lira apslāpēja viņu ar niknu skatienu. Dēmons iekārtojās uz dīvāna, kamēr meitene pakāpeniski atbrīvojās no visiem apģērba gabaliem, negribīgi un kaunēdamās, bet viņai pietika spēka apspiest savas izjūtas un izlik­ties stulbai un paklausīgai.

-   Arī naudas jostu, Lizij, teica māsa un stipriem pirkstiem to atraisīja. Viņa jau gribēja to iemest Liras pārējo drēbju kaudzē, bet apstājās, sataustījusi ale­tiometru.

-   Kas tas tāds? viņa vaicāja un atpogāja ūdensne­caurlaidīgā auduma somiņu.

-   Tā ir tāda rotaļlieta, Lira teica. Tā ir mana.

-    Nu, mēs jau tev to neņemsim nost, mīļā, māsa Klāra dudināja, atlocīdama melnā samta paciņu. Tas nu gan ir smuks, vai ne, atgādina kompasu. Un tagad — dušā, viņa turpināja, nolikdama aletiometru, un at­vilka dušas aizkaru stūrī.