Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Cilvēki piecēla Liru un atbalstīja pret ragavu malu. Meitene atkal slīdēja lejup, jo rokas viņai joprojām bija aiz muguras sasietas, tad nu vīrs sasēja viņas kājas, bet rokas atraisīja.

Cauri biezajai miglai un krītošajam sniegam Lira ieraudzīja, cik varens ir šis vīrs, tāpat arī otrs, kurš vadīja kamanas, cik labi viņi turējās kamanās un at­šķirībā no ģiptiešiem jutās šeit kā mājās.

Vīrs ierunājās, bet Lira, protams, ne vārda nesaprata. Viņš mēģināja runāt citā valodā, bet atkal bez rezul­tātiem. Tad viņš ierunājās angliski.

-   Kā tev vārdā?

Panteleimons uzmeta viņai brīdinošu skatienu, un Lira uzreiz saprata. Tātad šie vīri nemaz nezināja, kas viņa ir! Viņi nebija viņu nolaupījuši pēc Koulteres kundzes pavēles, tāpēc ir iespējams, ka viņus nemaz nav sūtījuši Gobleri.

-   Lizija Bruksa, Lira atbildēja.

-    Lizija Bruksa, viņš atkārtoja. Mēs tevi vedam uz jauku vietu. Labi cilvēki.

-   Kas jūs esat?

-   Samojedi. Mednieki.

-   Kurp jūs mani vedat?

-   Uz jauku vietu. Labi cilvēki. Vai pie tevis ir panserbjorns?

-   Viņš ir mans sargs.

-    Slikti sargā! Ha, ha, lācis slikts sargs! Mēs tevi dabūjām!

Viņš skaļi iesmējās. Lira savaldījās un neko neteica.

-   Kas ir šie ļaudis? virs prasīja atkal, norādot atpa­kaļ virzienā, no kura viņi bija nākuši.

-   Tirgotāji.

-   Tirgotāji… Ar ko viņi tirgojas?

-   Ar zvērādām, spirtu, viņa atteica. Tabaku.

-   Viņi pārdod tabaku, bet pērk zvērādas? -Jā.

Viņš kaut ko pateica savam pāriniekam, tas īsi atbil­dēja. Kamanas bez apstājas traucās uz priekšu. Lira iekārtojās ērtāk un mēģināja saskatīt ceļu, bet sniga biezs sniegs un debesis bija satumsušas. Pēkšņi mei­tenei kļuva tik auksti, ka viņa vairs nespēja skatīties un atlaidās. Lira un Panteleimons abi sajuta viens otra domas un centās saglabāt mieru, bet, jau iedomājoties vien par Džona Fā nāvi… Un kas bija noticis ar Ferderu Koremu? Un vai Jorekam izdosies uzveikt pārējos samojedus? Un vai viņi vispār spēs viņu atrast?

Pirmoreiz Lirai sametās sevis žēl.

Pēc ilga laika sprīža vīrs sapurināja meiteni aiz pleca un iedeva ieēst žāvētas ziemeļbrieža gaļas strēmeli. Gaļa bija cieta un nelabi oda, bet viņa bija izsalkusi un tas tomēr bija ēdiens. Pakošļājusi to, viņa jutās labāk. Lira lēni ieslidināja roku kažokā, lai pārbaudītu, vai aletiometrs vēl ir vietā, tad uzmanīgi izņēma bundžu ar kukaini spiegu un ieslidināja to zvērādas zābakā. Panteleimons kļuva par pelīti, ielīda apavā un iespieda to iekšā, cik dziļi vien spēja, pašā ziemeļbrieža ādas zābaka purngalā.

Kad tas bija padarīts, meitene aizvēra acis. Bailes bija atņēmušas viņai spēku, un drīz vien jau viņa iegri­ma nemierīgā miegā.

Lira pamodās no tā, ka kamanu kustība bija mai­nījusies. Tagad tās brauca vienmērīgāk, un, kad viņa atvēra acis, pāri galvai lidinājās žilbinošas ugunis, tik spožas, ka meitenei bija jāuzvelk kapuce pār acīm, tikai tad viņa spēja vēlreiz palūkoties ārā. Lira bija pamatīgi nosalusi un stīva, bet meitenei izdevās pieslieties sēdus un saskatīt, ka kamanas ātri slīd garām augstu stabu rindai un pie katra no tiem karājas žilbinoši dzimtera [4] gaismekļi. Lira aptvēra, ka viņi iebrauc pa atvērtiem metāla vārtiem gaismekļu alejas galā un šķērso lielu, tukšu klajumu, kas atgādināja tirgus vai sporta lauku­mu. Tas bija pilnīgi līdzens, gluds un balts, apmēram simt metru plats. To apjoza augsts metāla žogs.

Laukuma galā kamanas apstājās. Viņi atradās pie zemas celtnes vai celtņu rindas, kas bija apsnigušas ar biezu sniega kārtu. Bija grūti pateikt, bet Lirai šķita, ka ēkas ir savā starpā savienotas ar tuneļiem, kas slēp­jas zem sniega. Vienā malā slējās stabils metāla masts, kas likās kaut kur redzēts, lai gan viņa nevarēja atce­rēties, kur.

Pirms meitene spēja vēl ko saskatīt, vīrs, kas sēdēja kamanās, pārgrieza auklu, ar ko bija sasietas viņas rokas, un rupji izrāva viņu no ragavām, bet vadītājs uzkliedza suņiem, lai tie stāv mierīgi. Pāris jardu tālāk atvērās durvis, uzspīdēja gaismas stars un meklējoši pievērsās viņiem kā prožektors.

Liras sagūstītājs grūda viņu uz priekšu kā upuri un kaut ko pateica. Cilvēks biezajā kombinezonā viņam atbildēja tai pašā valodā, un Lira varēja viņu saskatīt: tas nebija ne samojeds, ne tatārs. Tas tikpat labi varētu būt kāds Džordanas koledžas zinātnieks. Viņš skatījās uz meiteni, bet īpašu uzmanību pievērsa Panteleimonam.

Samojeds atkal ierunājās, un vīrietis no Bolvangaras jautāja Lirai: Vai tu runā angliski?

-   Jā, meitene atbildēja.

-   Vai tavs dēmons vienmēr ir šādā veidolā?

Tas nu gan bija negaidīts jautājums! Lira spēja vien blenzt. Bet Panteleimons atbildēja pa savai modei, pārvērsdamies par piekūnu, tad nolaidās no meitenes pleca un metās virsū svešā vīra dēmonam lielam murkšķim, bet tas ar ātru kustību atgrūda Panteleimonu un uz­spļāva viņam, kad tas lidoja garām, spārnus vēcinādams.

-    Skaidrs, apmierināti noteica virs, kad Pantelei­mons bija atgriezies uz Liras pleca.