Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Bet trieciens nāca no pavisam citas puses, ne no Koulteres kundzes. Ģiptieši grasījās apstāties un atpū­tināt suņus, salabot dažas kamanas un sagatavot iero­čus cīņai Bolvangarā. Džons Fā cerēja, ka Lī Skorsbijs atradīs kādu gāzes krātuvi, lai uzpildītu mazāko ba­lonu (viņam bija divi) un izlūkotu apkārtni. Tomēr aeronauts, kas laika apstākļus pētīja tikpat cītīgi kā jūrnieki, teica, ka būs migla; un patiesi, līdzko viņi apstājās, sabiezēja migla. Lī Skorsbijs zināja, ka viņš no gaisa neko nevarēs saredzēt, tāpēc bija jāsamierinās ar kārtējo sava aprīkojuma pārbaudi, lai gan tas jau tāpat bija nevainojamā kārtībā.

Tad pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, no tumsas uz viņiem sāka lidot bultu mežs.

Ģiptieši acumirklī krita pie zemes un pamira tā, ka netika izdvesta ne skaņa. Vienīgi tad, kad vīri sāka neveikli gāzties pār suņu pajūgu siksnām vai pēkšņi gulties, tuvākesošie pamanīja, kas notiek, bet tad jau bija par vēlu, jo viņu virzienā lidoja vēl vairāk bultu. Daži vīri palūkojās augšup, izbrīnīti par savādajiem pakšķiem visapkārt, bultām ietriecoties kokā vai sa­salušajā brezentā.

Pirmais attapās Džons Fā, kurš izkliedza pavēles no pajūgu rindas centra. Nosalušās rokas un stīvie locekļi mēģināja paklausīt, bet no debesīm aizvien vairāk bultu krita pār viņiem kā nāvējošs lietus.

Lira stāvēja zem klajas debess, un pār viņas galvu lidoja bultas. Pirmais tās sadzirdēja Panteleimons un kļuva par leopardu, lai nogrūstu meiteni zemē un pa­sargātu no uzbrukuma. Berzējot no acīm sniegu, Lira pavēlās tālāk, lai mēģinātu saskatīt, kas notiek, jo pus­tumsa bija jucekļa un trokšņu pārpilna. Tad meitene izdzirdēja varenu rēcienu un Joreka Bērnisona bruņu klaboņu un graboņu, kad lācis pārlēca pajūgu rindai un nozuda miglā. To pavadīja kliedzieni, rūcieni, krakšķi, plēšanas un spēcīgu sitienu trokšņi, šausmu spiedzieni un satrakota lāča, kas cīnījās ar ienaidnieku, rēcieni.

Bet kas tie bija? Lira vēl nevienu ienaidnieka stāvu nebija redzējusi. Ģiptieši metās aizsargāt savas ka­manas, bet tā kļuva par vieglāku mērķi (tas pat Lirai bija skaidrs). Nebija viegli ari ar cimdiem rokās šaut — viņa bija sadzirdējusi tikai četrus piecus šāvienus pret bezgaligo bultu lietu. Un ik bridi aizvien vairāk viru krita.

"Ak, Džon Fā!" viņa mocījās pārmetumos. "Jūs to neparedzējāt, un es jums nepalīdzēju!"

Bet vairs nebija laika domāt ne sekundi, jo Pantelei­mons skaļi ierūcās un kāds tas bija cits dēmons uz­lēca viņam virsū un notrieca to zemē Lirai pašai aiz­cirtās elpa. Tad kādas rokas meiteni satvēra, pacēla, aizspieda muti ar smirdīgiem cimdiem un iemeta citās rokās. Viņu atkal nogrūda sniegā meitene bija bez elpas, viņai reiba galva un viss sāpēja. Tad Liras rokas tika atlauztas aiz muguras tā, ka kauli nobrakšķēja, kāds sasēja viņas locītavas un ap muti apsēja lakatu, lai slāpētu kliedzienus, bet meitene kliedza, turklāt skaļi:

-   Jorek! Jorek Bērnison! Palīgā!

Bet vai lācis viņu dzirdēja? Meitene to nezināja. Viņu mētāja šurp un turp, tad uzsvieda uz kādas cietas virs­mas, kas tūlīt pat sāka kustēties un grabēt kā ka­manas. Līdz viņas ausīm nonāca mežonīgas, neskaidras skaņas. Varbūt tas bija Joreka Bērnisona rēciens, bet ļoti tālu, un tad jau vienīgais, ko viņa sajuta, bija tri­cināšanās pa cietu zemi, sažņaugtās rokas, aizspiestā mute un pašas dusmu un baiļu elsas. Tad meitene izdzirdēja svešas balsis.

-   Pan! viņa izdvesa.

-   Esmu šeit, kuš, palīdzēšu tev ievilkt elpu. Esi mie­rīga…

Peles ķepiņas parāva kapuci nost, tas mazliet atbrī­voja muti, un meitene varēja ievilkt malku aukstā gaisa.

—    Kas tie tādi ir? Lira čukstus vaicāja.

—    Izskatās pēc tatāriem. Man liekas, ka viņi piekāva Džonu Fā.

-Ak nē…

—    Es redzēju, kā viņš nokrit. Bet viņam vajadzēja rē­ķināties ar šādu uzbrukumu. Tas taču ir saprotams.

—    Bet mums vajadzēja viņam palīdzēt! Mums vaja­dzēja pavērot aletiometru!

—    Kuš! Izliecies, ka esi zaudējusi samaņu.

Atskanēja pātagas plīkšķi un suņu rejas. No tā, kā

ragavas kratījās un mētājās, Lira varēja spriest, cik ātri viņi brauc, un, lai kā viņa mēģināja saklausīt cīņas trok­sni, vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija reti, vāji šāvieni, ko slāpēja attālums un kamanu un suņu soļu trokšņi.

—    Viņi ved mūs pie Gobleriem, Lira čukstēja.

Prātā ienāca vārds ievainotie. Meiteni pārņēma šaus­mīgas bailes, un Panteleimons viņai cieši piekļāvās klāt.

—    Es cinīšos, — viņš teica.

—    Es ari. Es viņus nogalināšu.

—    Tāpat rīkosies arī Joreks, kad uzzinās. Viņš tos sa­trieks pīšļos.

—    Cik tālu mēs esam no Bolvangaras?

Dēmons nezināja teikt, bet abiem likās, ka vēl kādu dienu būtu jābrauc. Viņi brauca tik ilgi, ka Liras ķer­meni jau sāka mocīt krampji, beidzot ātrums samazi­nājās un kāda roka rupji norāva viņai kapuci.

Mirgojošas lampas gaismā pār viņu lūkojās plata aziāta seja zem vilkādas kažoka kapuces. Viņa melnās ačteles zibēja apmierinājumā, it sevišķi, kad Pantelei­mons izslīdēja no Liras kombinezona, atieza savus ser­muliņa zobeļus un iešņācās. Vīrieša dēmons liels, resns āmrija par atbildi ierūcās, bet Panteleimons nenotrīcēja.