Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Kā jau viņš bija paredzējis, tas bija šveicars.

-   Vai šeit, mans kungs?

Lira redzēja veco vīru šaubāmies stāvam uz sliek­šņa, bet viņam aiz muguras lielas koka kastes stūri.

-   Tieši tā, Šater, lords Ezriels noteica. Nesiet tās abas iekšā un nolieciet zemē te, pie galda.

Lira mazliet atslāba, juzdama sāpes plecā un locī­tavā. Citas meitenes būtu sākušas raudāt, bet viņa ne­bija no tādām. Lira tikai sakoda zobus un viegli kusti­nāja roku, līdz sāpes pamazām pārgāja.

Pēkšņi atskanēja stikla šķindoņa un izlieta šķidru­ma guldzoņa.

-    Pie velna, Šater, tu vecais nelga! Skaties, ko tu izdarīji!

Lira redzēja, ko. Tēvocis bija pamanījies nogrūst karafi ar tokajieti zemē tā, it kā to būtu izdarījis šveicars. Vecais vīrs uzmanīgi nolika kasti zemē un sāka atvainoties.

-    Man tiešām ļoti žēl, kungs, laikam neuzmanīgi uzgrūdos galdam un…

-   Atnes kaut ko, ar ko satīrīt šo nekārtibu. Kusties, pirms šķidrums nav iesūcies paklājā!

Šveicars un viņa jaunais palīgs izsteidzās ārā. Lords Ezriels pienāca pie skapja un klusā balsī teica:

-    Ja nu tu reiz esi šeit, tad vari izdarīt kaut ko noderīgu. Uzmanīgi pavēro direktoru, kad viņš ienāks. Ja tu man varēsi pavēstīt kaut ko interesantu par viņu, es tev aiztaupīšu tālākas nepatikšanas. Saprati?

-   Jā, tēvoc.

-    Ja būs kaut mazākais troksnītis, vaino pati sevi. Viss ir tavās rokās.

Viņš attālinājās un atkal nostājās ar muguru pret uguni, tad atgriezās šveicars ar slotiņu un liekšķeri stiklu uzslaucīšanai, trauku un lupatu.

-   Es vēlreiz ļoti atvainojos, mans kungs! Es nesapro­tu, kā tas…

-   Labi, labi, satīri nu.

Kamēr šveicars no paklāja uzslaucīja vīna paliekas, pieklauvēja un ienāca sulainis kopā ar lorda Ezriela kalpotāju, vārdā Torolds. Viņi nesa smagu, pulētu koka kasti ar misiņa rokturiem. Ieraudzījuši, ko dara šveicars, kalpotāji sastinga.

-    Jā, tas bija tokajietis, teica lords Ezriels. Žēl. Vai tas ir projekcijas aparāts? Uzstādiet, lūdzu, to pie skapja, Torold. Ekrāns būs pie pretējās sienas.

Lira saprata, ka caur skapja durvju spraugu viņa varēs redzēt visu, kas tiks rādits uz ekrāna, un apsvēra, vai tēvocis to bija noorganizējis ar nodomu. Izmantojot troksni, ar kādu kalpotājs izritināja cietā linaudekla rulli un iestiprināja to rāmī, viņa pačukstēja:

-   Nu, redzi? Bija vērts nākt, vai ne?

-   Varbūt ar', Panteleimons vienkārši noteica savā smalkajā kodes balstiņā. — Bet varbūt arī ne.

Lords Ezriels stāvēja pie kamīna un beidza dzert savu kafiju, ar satumsušu skatienu vērodams, kā Torolds atver projekcijas aparāta futrāli, noņem vāciņus lēcām un pārbauda eļļas tvertni.

-    Eļļas vēl ir pietiekami, kungs, viņš teica. Vai man atsūtīt tehniķi?

-   Nē, es pats ar to darbošos. Paldies, Torold. Vai va­kariņas jau paēstas, Ren?

-   Tikpat kā, man liekas, kungs, atbildēja sulainis. Ja es pareizi sapratu mistera Kosona teikto, direk­tors un viņa viesi nekavēsies, zinot, ka jūs esat šeit. Vai es drīkstu aiznest kafijas paplāti?

-   Ņemiet un ejiet.

-   Labi, mans kungs.

Viegli palocījies, sulainis paņēma paplāti un aizgāja, Torolds viņam sekoja. Līdzko durvis aizvērās, lords Ezriels uzmeta asu skatienu skapim. Lira gandrīz fi­ziski sajuta šī skatiena spēku it kā tas būtu izšauta bulta vai šķēps. Tad viņš novērsās un sāka sačukstē­ties ar savu dēmonu.

Dēmons klusi sēdēja viņam pie sāna, modrs, ele­gants un bīstams. Viņa zaļās acis, tāpat kā tēvoča mel­nās, slīdēja pār telpu, līdz apstājās pie zāles durvīm brīdī, kad durvju rokturis pagriezās. Lira nevarēja sa­skatīt durvis, tikai izdzirdēja, ka pirmais vīrs ienākot aizturēja elpu.

-   Direktor, ierunājās lords Ezriels. Jā, es esmu atgriezies. Aiciniet iekšā savus viesus man ir kaut kas ļoti interesants, ko jums parādīt.

2 Ziemeļu ideja

Lord Ezriel, direktors smagi noteica un panāca pretī sasveicināties. Lira no savas paslēptuves vēroja direktora acu skatienu, un tiešām īsu mirkli tas nozibēja galda virzienā, kur bija stāvējusi tokajieša karafe.

-   Direktor, lords Ezriels sacīja. Es atnācu pārāk vēlu, lai traucētu jūs pie vakariņu galda, tāpēc apme­tas šeit. Sveicināti, rektora vietnieka kungs! Priecājos jūs redzēt, jūs labi izskatāties. Es atvainojos par nepie­mēroto apģērbu, bet esmu taisnā ceļā no lidaparāta. Jā, direktor, tokajieša vairs nav. Manuprāt, jūs pašlaik stāvat uz tā. Šveicars to nogāza no galda, bet tā bija mana vaina. Sveicināts, Čaplin! Ar lielu interesi izla­sīju jūsu pēdējo rakstu…

Tēvocis kopā ar Čaplinu pagāja malā, un Lirai pil­nībā atklājās direktora seja. Tās izteiksme bija nesa­tricināma, bet dēmons uz viņa pleca raustīja savas spalvas un nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru. Lords Ezriels jau bija pārņēmis vadību telpā, un, lai gan viņš centās but laipns un uzmanīgs pret direktoru viņa mājās, bija skaidrs, kam te ir teikšana.