Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Nu, ir vajadzīgs dirižablis ar gāzes dzinēju, kaut kas līdzīgs cepelīnam, vai arī labs dienvidu vējš. Tikai kāda velna pēc? Vai tu jebkad esi šo vietu redzējusi? Tas ir vis­drūmākais, tuksnesīgākais, neviesmīlīgākais Dieva aiz­mirstais nostūris pašā pasaules malā.

-   Es vienkārši domāju, varbūt Joreks Bērnisons gri­bēs doties atpakaļ…

-    Tad viņu nogalinās. Joreks ir izsūtīts. Tikko viņš atgriezīsies atpakaļ, viņi saplosīs to gabalos.

-   Kā jūs varat piepūst savu balonu, mister Skorsbij?

-    Divējādi. Ūdeņradi es iegūstu, uzlejot sērskābi uz dzelzs skaidām. Rodas gāze, ar ko balons pamazām pildās. Otra iespēja ir pieslēgties ugunsšahtas gāzes vadam. Šeit zem zemes ir lielas gāzes un arī naftas krātuves. Es varu iegūt gāzi no naftas, ja vajadzīgs, kā arī no akmeņoglēm; gāzi iegūt nav grūti. Bet visātrā­kais tās iegūšanas veids ir izmantot apakšzemes krā­jumus. No laba urbuma balonu var uzpildīt stundas laikā.

-   Cik cilvēku var pacelt jūsu balonā?

-    Sešus, ja vajadzīgs.

-    Vai jūs varētu pacelt Joreku Bērnisonu visā bruņo­jumā?

-   Esmu jau to darījis. Reiz es viņu glābu no tatāriem, kad tie bija viņu aplenkuši un grasījās jau saņemt ciet, tas bija Tunguskas kampaņas laikā; es pielidoju un uzņē­mu viņu balonā. Izklausās jau vienkārši, bet, velns pa­rāvis, man vajadzēja uzminēt lāča svaru pēc skata vien. Un tad vēl paļauties, ka tajā ledus caurumā, ko viņš izurbtu, būs apakšzemes gāzes krātuve. Bet es no gaisa biju saskatījis, kāda tur ir zeme, tāpēc domāju, ka varēs rakt. Jo, redzi, lai tiktu lejā, man bija jāizlaiž gāze no balona, bet atpakaļ gaisā bez gāzes es netiktu. Tomēr mums tas izdevās, ar bruņām un vispār.

-    Mister Skorsbij, vai jūs zināt, ka tatāri cilvēku galvās urbj caurumus?

-   Jā, protams. Viņi to dara jau tūkstošiem gadu. Reiz Tunguskas kampaņas laikā mēs noķērām piecus dzīvus tatārus, un trim no tiem galvā bija caurumi. Vienam pat divi.

-   Viņi to dara cits citam?

-   Tieši tā. Papriekš viņi iegriež ādu riņķī ap galvu, lai paceltu to uz augšu un atklātu galvaskausu. Tad ļoti uzmanīgi, lai neskartu smadzenes, izgriež gabalu kaula un atkal sašuj ādu.

-    Es domāju, ka viņi to dara tikai saviem ienaid­niekiem!

-   Pie velna, nē. Tā ir liela privilēģija. To dara tāpēc, lai dievi varētu ar viņiem sarunāties.

-    Vai jūs esat kādreiz dzirdējis par tādu pētnieku Staņislavu Grummanu?

-   Grummanu? Protams. Es satiku vienu viru no viņa grupas, kad pirms diviem gadiem lidoju pāri Jeņisejas upei. Viņš domāja padzīvot pie šī apgabala tatāru cil­tīm. Starp citu, man šķiet, ka arī viņam bija caurums galvaskausā. Tas piederas pie iniciācijas, bet šis virs diez ko daudz par to nezināja.

-    Tātad… Ja viņš tur tika iecelts par, nu, goda ta­tāru, tad jau viņi nebūtu viņu nogalinājuši?

-   Nogalinājuši? Vai tad Grummans ir miris?

-   Jā. Es redzēju viņa galvu, Lira lepni teica. Mans tēvs to bija atradis. Es galvu redzēju, kad viņš to rādīja Džordanas koledžas zinātniekiem Oksfordā. Viņam bija noņemts skalps, lūk, tā.

-   Kas tad bija viņu noskalpējis?

-   Nu, tatāri, vismaz zinātnieki tā domāja… Bet var­būt nē.

-   Tā varēja arī nebūt Grummana galva, Lī Skors­bijs teica. Tavs tēvs varbūt maldināja zinātniekus.

-    Varētu būt arī tā, Lira domīgi teica. — Viņš no tiem prasīja naudu.

-    Un, kad zinātnieki ieraudzīja to galvu, viņi iedeva viņam naudu?

-Jā.

-   Labi nospēlēts triks. Ļaudis ir šokā, ieraugot kaut ko tādu; viņi negrib to apskatīt tuvāk.

-   īpaši jau nu mācībspēki, Lira teica.

-    Nu, tu jau to zināsi labāk. Bet, ja arī tā bija Grum­mana galva, varu derēt, ka tie nebija tatāri, kas viņu noskalpējuši. Tatāri skalpē ienaidniekus, nevis savē­jos, un Grummans tika uzņemts par savējo.

Braucot Lira pārdomāja visu dzirdēto. Ap viņu bija noti­cis tik daudz kas nozīmīgs: Gobleri un viņu briesmu darbi, to bailes no Putekļiem, pilsēta Aurorā, viņas tēvs Svalbārā, viņas māte… Un viņa pati? Aletiometrs, raganu lido­jums uz ziemeļiem. Un mazais nabaga Tonijs Makarioss, tad vēl spiegs kukainis ar pulksteņmehānismu. Joreka Bērnisona pārpasaulīgā paukošanās prasme…

Lira iemiga. Un ar katru stundu viņi bija tuvāk Bolvangarai.

14 Bolvangaras gaismas

TTTerderu Koremu un Džonu Fā uztrauca tas, ka  ģiptiešiem pēdējā laikā nebija nekādas informāci­jas par Koulteres kundzi, tikai Lirai viņi to neteica. Tomēr ģiptieši nezināja, ka arī Lira par to uztraucas. Koulteres kundze meitenei bija iedvesusi bailes, un viņa bieži domāja par to. Lordu Ezrielu Lira domās dēvēja par "tēvu", bet Koulteres kundzi nekad par "māti". Tam par iemeslu bija sievietes dēmons-zeltainais pērtiķis, kas Panteleimonā izraisīja nepārvara­mu riebumu un, kā Lira juta, bija okšķerējies viņas noslēpumos, kā toreiz ar aletiometru.

Viņi noteikti sekoja; būtu muļķīgi domāt citādi. Spiegojošais kukainis jau vien par to liecināja.