Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lorda Ezriela dēmons sniega leoparda veidolā stāvēja aiz viņa.

-   Vai tu šeit grasies demonstrēt tos diapozitīvus? dēmons klusi jautāja.

-     Jā. Tas būs vienkāršāk nekā doties uz lekciju telpām. Viņi vēlēsies apskatīt arī paraugus tūlīt aiz­sūtīšu šveicaru pēc tiem. Nav īstais laiks, Stelmarija.

-   Tev jāatpūšas.

Lords Ezriels atlaidās vienā no atzveltnes krēsliem, un Lira vairs nevarēja saskatīt viņa seju.

-   Jā, jā. Man arī jāpārģērbjas. Citādi kaut kādu vec­modīgu tradīciju dēļ viņi par sodu piespiedīs mani uz­saukt kādu duci pudeļu, ja būšu šeit ieradies nepiedie­nīgā izskatā. Es nu gan gribētu gulēt kādas trīs dienas pēc kārtas, bet fakts ir tāds, ka…

Atskanēja klauvējiens, un ienāca sulainis, uz sud­raba paplātes nesdams kafijas kannu un tasīti.

-   Paldies, Ren, teica lords Ezriels. Vai tas tur uz galda ir tokajietis?

-   Direktors lika šo karafi piepildīt īpaši jums, mans kungs, sulainis teica. No 1898. gada ražas mums palikuši vairs tikai kādi trīs duči.

-   Viss labais reiz beidzas. Atstājiet paplāti šeit, pie manis. Ak jā, un palūdziet, lai šveicars uznes tāš divas

somas, ko es atstāju lejā, labi? Uz šejieni, mans kungs?

-   Jā, uz šejieni. Un man vajadzēs ari ekrānu un pro­jekcijas aparātu, ari šeit un tūlīt.

Sulainis tik tikko noturējās, no pārsteiguma nepavēris muti, bet saņēmās un apspieda savu ziņkārību vai iebildumus.

-   Ren, dariet, kas jums jādara, — teica lords Ezriels. Neiztaujājiet mani un izpildiet to, ko jums liku.

-    Labi, kungs, atbildēja sulainis. Ja drīkstu bilst, varbūt es varētu paziņot misteram Kosonam par jūsu plāniem, mans kungs, citādi viņš būs ļoti pārsteigts, ja jūs saprotat, ko es domāju.

-   Jā. Labi, tad pasakiet viņam.

Misters Kosons bija virssulainis. Starp viņu un su­laini pastāvēja sena un iesakņojusies sāncensība. Virs­sulainis bija augstākas pakāpes kalpotājs, bet sulainim bija lielākas iespējas kontaktēties ar profesoriem, un viņš to pilnībā izmantoja. Sulaini iepriecināja fakts, ka, izmantojot gadījumu, viņš varēs parādīt virssulainim, ka zina vairāk par atpūtas telpā notiekošo.

Sulainis paklanījās un izgāja. Lira raudzījās, kā tē­vocis ielej sev kafiju, ar vienu rāvienu iztukšo tasīti un tad ielej vēl otru, ko malkoja lēnītēm. Viņa dega nepa­cietībā: somas ar paraugiem? Projekcijas aparāts? Kas gan varēja būt tik svarīgs, ka viņam to vajadzēja tik steidzami parādīt mācībspēkiem?

Tad lords Ezriels piecēlās un atgāja nost no kamīna. Tagad meitene viņu redzēja pilnībā, pārsteigta, cik ļoti tēvoča izskats atšķīrās no izplūdušā sulaiņa un salī­kušo un gurdeno profesoru stāviem. Lords Ezriels bija gara auguma, platiem pleciem, bargu, tumsnēju seju, bet viņa acīs, šķiet, zibēja negantu smieklu dzirksteles. Tā bija tāda cilvēka seja, kurš radis valdīt vai cīnīties, tajā nekad neatspoguļojās līdzjūtība vai žēlums. Viņa žesti bija plaši un ļoti līdzsvaroti, tie atgādināja savvaļas dzīvnieka kustības. Kad lords Ezriels ienāca istabā, likās, ka meža zvērs ir iesprostots krātiņā, kas tam daudz par mazu.

Pašlaik viņa sejas izteiksme bija noslēgta un sevī iegrimusi. Lorda Ezriela dēmons pienāca tam klāt un pieglauda galvu pie viņa vidukļa. Tēvocis uzmeta dē­monam neizdibināmu skatienu, tad aizgriezās un pie­gāja pie galda. Pēkšņi Lirai vēderā viss sagriezās, jo lords Ezriels bija izvilcis karafes aizbāzni un pielēja glāzi ar tokajieti. -Nē!

Viņai neviļus izlauzās šis klusais kliedziens, bet lords Ezriels to izdzirdēja un acumirklī pagriezās.

-   Kas tur ir?

Lira nespēja sev neko padarīt. Viņa izvēlās no skapja, pieklupa tēvocim klāt un izrāva glāzi no viņa rokām. Vīns izlija, apslakot galda malu un paklāju, bet glāze nokrita zemē un saplīsa. Lords Ezriels sagrāba meiteni aiz rokas un cieši to saspieda.

-   Lira! Ko, pie velna, tu te dari?

-   Laidiet mani vaļā, tad es jums izstāstīšu!

-   Vispirms es izlauzīšu tev roku. Kā tu uzdrošinies šeit ienākt?

-   Es tikko izglābu jums dzīvību!

Mirkli valdīja klusums. Meitene locījās sāpēs, bet vaibstīdamās centās noturēties, lai nesāktu kliegt. Vī­rietis noliecās pār viņu, nikns kā pērkona negaiss.

-   Ko tu teici? viņš jau mierigāk pārjautāja.

-   Šis vīns ir saindēts, Lira izspieda caur sakostiem zobiem. Es redzēju, ka direktors tajā iebēra kaut kādu pulveri.

Lords Ezriels palaida meiteni vaļā. Lira noslīga uz grīdas, un Panteleimons uztraukts nolaidās uz viņas pleca. Tēvocis nolūkojās uz Liru, valdīdams dusmas, un meitenei nebija drosmes paskatīties viņam acīs.

-   Es tikai biju atnākusi paraudzīties, kā te izskatās, viņa teica. Es zinu, ka man nevajadzēja to darīt. Bet es jau gribēju doties prom, pirms kāds ienāk, kad izdzirdēju, ka tuvojas direktors, un man nebija, kur sprukt. Man atlika vienīgi paslēpties skapī. Un tad es redzēju, ka viņš ieber pulveri vīna karafe. Ja es nebūtu…

Pie durvīm klauvēja.

-   Tas būs šveicars, teica lords Ezriels. Aši atpakaļ skapī! Ja es izdzirdēšu kaut mazāko troksnīti, zini tu vēlēsies, kaut labāk būtu mirusi.

Viņa nekavējoties ielēca atpakaļ skapī, un, tikko bija aizvērtas tā durvis, lords Ezriels iesaucās:

-   Iekšā!