Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Viņiem būtu jāiet ar kājām, Lira iebilda, jo ar kamanām nevar tikt pāri šai kalnu grēdai. Joreks Bērnisons pārvietojas ātrāk nekā jebkurš cits šai zemē, un es esmu pietiekami viegla, tāpēc viņš manu svaru pārāk nejutīs. Un es apsolu, lord Fā, apsolu, ka nepa­likšu ilgāk, kā vajadzīgs, nevienam nestāstīšu par mums un neizaicināšu briesmas.

-   Vai tu esi pārliecināta, ka tev tas jādara? Vai tas simbolu rādītājs tevi nemuļķo?

-   Aletiometrs nekad to nedara, lord Fā, un nezinu, vai tas vispār to spēj.

Džons Fā paberzēja zodu.

-    Nu, ja viss izdotos, mēs uzzinātu ko vairāk, nekā zinām pašlaik. Jorek Bērnison, viņš pasauca lāci, vai tu gribi darīt to, ko vēlas šī meitene?

-    Es klausu jūsu pavēlēm, lord Fā. Ja liksiet man bērnu vest, es vedīšu.

-   Labi. Tev Lira jānogādā tur, kur viņa liek, un jādara tas, ko viņa teiks. Lira, tagad tu uzklausi mani, saprati?

-   Jā, lord Fā.

-    Dodies uz turieni, noskaidro, kas vajadzīgs, un, tikko tas būs zināms, tūlīt pat atgriezies. Jorek

Bērnison, mēs tad jau būsim ceļā, tev vajadzēs mūs panākt.

Lācis pamāja ar savu lielo galvu.

-   Vai ciematā ir karavīri? viņš jautāja Lirai. Vai man jāņem līdzi bruņas? Ātrāk būtu bez tām.

-    Nē, meitene atbildēja. Par to es esmu pārlie­cināta, Jorek. Paldies, lord Fā, un es apsolu, ka rīkošos tā, kā jūs teicāt.

Tonijs Kosta iedeva viņai līdzi kaltētu roņa gaļas ga­balu, un ar Panteleimonu kā pelīti kapucē Lira uzrāpās lielajam lācim skaustā, ieķērās ar cimdotajām rokām viņa kažokā un ar ceļiem pieplaka muskuļotajai mugu­rai. Lāča kažoka spalva bija ārkārtīgi bieza, un meitene sajuta neparasta spēka plūsmu. It kā nemaz nejuzdams meitenes svaru, lācis pagriezās, raiti aizlēkšoja uz klinšu grēdas pusi un nozuda zemo kociņu pudurī.

Tikai pēc kāda laika meitene pierada pie jaunā stā­vokļa, bet tad viņu pārņēma sajūsma. Viņa jāja uz lāča! Un virs viņiem šūpojās Auroras zeltītās arkas un cil­pas, apkārtni pildīja aukstais Arktikas gaiss un bez­galīgais ziemeļu klusums.

Joreka Bērnisona ķepas gandrīz nedzirdami čāpoja uz priekšu pa sniegu. Koki šeit bija tievi un zemi, jo tuvojās tundra, šur tur pa ceļam pavīdēja kazenāji un asi krūmiņi. Lācis pārvarēja tos kā zirnekļa tīklu.

Viņi jau bija uzrāpušies ne visai augstā klintī, ko klāja kaili, melni oļi, un drīz vien arī tie izzuda ska­tienam. Lirai gribējās parunāties ar lāci. Ja viņš būtu cilvēks, meitene jau sen būtu ar viņu sadraudzējusies. Bet šis radījums bija tik svešāds un mežonīgs, ka viņa gandrīz vai pirmo reizi mūžā kautrējās uzsākt sarunu.

Tāpēc Lira vienkārši klusējot pakļāvās lāča ķermeņa kustībām. Varbūt viņam tā bija ērtāk, meitene nodo­māja; bruņota lāča acīs viņa droši vien ir maza, pļāpīga sīkaļa, kas tikko izkūņojusies no autiņiem.

Lira reti bija aizdomājusies par sevi tas gan bija interesanti, bet neērti, būtībā tāpat kā jāt ar lāci. Joreks Bērnisons skrēja ātrā solī, pārmaiņus likdams priekšā te labās, te kreisās puses kājas un šūpodamies no vienas puses uz otru noteiktā, spēcīgā ritmā. Viņa atskārta, ka tā nebija vienkārši sēdēšana jāšana pra­sīja piepūli.

Viņi bija ceļā jau kādu stundu vai vairāk, un Lirai jau bija stīvas un noberztas kājas, tāpēc meitene jutās patiesi laimīga, kad Joreks Bērnisons samazināja tempu un apstājās.

-   Paskaties uz augšu, viņš teica.

Lira pacēla acis, un viņai bija tās jāizberzē ar plauk­stu, jo meitene bija tā pārsalusi, ka asaras aizmigloja skatu. Kad Lira atguva redzi, viņai no ainas debesīs aizrāvās elpa. Aurora bija pabalējusi, palicis tikai drebelīgs atspīdums, toties zvaigznes spīdēja tik spoži kā dimanti un pār plašo, tumšo, dārgakmeņiem pie­bārstīto velvi no austrumiem un dienvidiem ziemeļu virzienā lidoja simtiem un simtiem mazu, melnu figūriņu.

-   Vai tie ir putni? viņa jautāja.

-   Tās ir raganas, lācis atbildēja.

-   Raganas! Ko tās tur dara?

-     Varbūt lido uz karu. Es nekad agrāk neesmu redzējis tik daudz raganu vienuviet.

-   Vai tu pazīsti kādu raganu, Jorek?

-    Dažām esmu kalpojis. Un ar dažām ari cīnījies. Šis skats gan nobiedētu lordu Fā. Ja viņas dodas palīgā jūsu ienaidniekiem, jums visiem būtu jābaidās.

-   Lords Fā nebaidīsies. Tu taču arī nebaidies, vai ne?

-   Vēl ne. Ja es nobīstos, es spēju bailes pārvarēt. Bet mums labāk vajadzētu brīdināt lordu Fā par raganām, jo ir iespējams, ka vīri tās nav pamanījuši.

Lācis ceļu turpināja lēnāk, bet meitene vēroja debe­sis, līdz atkal acīs pieplūda aukstuma asaras, un viņa neredzēja gala lidojošo raganu rindai, kas devās uz zie­meļiem.

Visbeidzot Joreks Bērnisons apstājās un teica: Nu jau redzams ciemats.

Zem viņiem bija nelīdzena ieleja ar nelielu māju puduri, kam līdzās pletās plaša sniega strēle, ko Lira noturēja par aizsalušu ezeru. Koka piestātne liecināja, ka viņa nekļūdās. Viņi atradās ne vairāk kā piecu mi­nūšu gājiena attālumā no ciematiņa.

-   Ko tu domā darīt? lācis jautāja.

Lira noslīdēja no viņa muguras un juta, ka ir grūti nostāvēt. Seja viņai bija stīva no aukstuma un kājas trīcēja, bet meitene piespieda seju kažokam un pamīņājās, līdz jutās labāk.