Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Lira, vai tu varētu paņemt aletiometru un kaut ko nolasīt? viņš palūdza.

Mēness jau sen bija uzlēcis. Auroras starojums bija spožāks par mēnessgaismu, bet tas nebija vienmērīgs. Tomēr Lirai bija laba redze, viņa parakņājās kažok­ādās un izvilka melno samta sainīti.

-   Jā, es labi redzu, — meitene atbildēja. — Kaut gan es jau tāpat atceros, kur atrodas vairums simbolu. Ko man pavaicāt, lord Fā?

-    Es vēlētos sīkāk uzzināt, kā viņi apsargā to Bolvangaru, viņš atbildēja.

Meitenei pat nemaz neapdomājoties, pirksti sāka rī­koties ap bruņucepures, grifa un tīģeļa simboliem, do­mas pašas stājās uz īstajām nozīmēm, it kā risinot sarežģītu trīsdimensiju diagrammu. Pēkšņi rādītājs sāka griezties te uz priekšu, te atpakaļ, tad uz riņķi un uz priekšu kā bite, nesot vēsti uz stropu. Lira to vēroja mierīgi, nedomājot, bet zinot, ka risinājums nāk, un te jau tas bija. Meitene ļāva tam visam vēlreiz atkār­toties, līdz bija pilnīgi pārliecināta.

-   Tieši tā, kā raganas dēmons teica, lord Fā. Tatāru rota apsargā staciju, tai visapkārt ir drāšu žogs. Simbolu rādītājs saka, ka viņi negaida uzbrukumu. Bet, lord Fā…

-    Ko, bērns?

-    Tas vēsta kaut ko citu. Blakus ielejā pie ezera ir ciemats, kur ļaudis vajā kāds spoks.

Džons Fā nepacietīgi papurināja galvu, teikdams: — Tam pašlaik nav nozimes. Tajos mežos mīt visdažā­dākie spoki. Pastāsti vēl kaut ko par tatāriem. Pie­mēram, cik viņu ir? Kāds ir viņu bruņojums?

Lira paklausīgi uzdeva jautājumu un izklāstīja atbildi.

-    Ir trīsdesmit vīri ar šautenēm, turklāt vēl ir divi lielāki šaujamie, lielgabali, vai. Viņiem ir arī ugunsmetēji. Un viņu visu dēmoni ir… vilki, to tas vēstī.

Tas izraisīja satraukumu vecākajos ģiptiešos, kas jau agrāk bija piedalījušies šādās kaujās.

-   Arī sibīriešu kaujas vienībās dēmoni bija vilki, viens no tiem noteica.

Džons Fā piebilda: Neesmu sastapus niknākus. Mums būs jācīnās kā tīģeriem. Un pakonsultējieties ar lāci, viņš ir pieredzējis karavīrs.

Lira nepacietīgi turpināja: Bet, lord Fā, šis spoks man liekas, ka tas ir kāda bērna gars!

-   Un, pat ja tas tā būtu, Lira, es nezinu, ko kāds tur varētu darīt. Trīsdesmit bruņotu karavīru, ugunsmetēji… Mister Skorsbij, lūdzu, panāciet šurp uz mirklīti.

Kamēr gaisa kuģotājs nāca uz kamanām, Lira no­gāja malā un uzrunāja lāci.

-   Jorek, vai tu agrāk esi devies pa šo ceļu?

-   Vienu reizi, viņš atbildēja dziļā krūšu balsī.

-   Vai šeit tuvumā nav ciemats?

-    Tur, aiz kalnu grēdas, lācis teica, lūkodamies caur reto koku puduri.

-   Tālu?

-   Tev vai man?

-   Man, Lira atbildēja.

-   Pārāk tālu. Man gan tas nav nekāds attālums.

-   Cik ilgā laikā tu tur varētu nokļūt?

-   Līdz nākamajam mēness lēktam es varētu trīsreiz būt turp un atpakaļ.

-    Tad klausies, Jorek: šis simbolu rādītājs saka, ka man tajā ciematiņā jāpaveic viens svarīgs darbiņš, bet lords Fā mani uz turieni nelaidīs. Viņš grib ātrāk doties uz priekšu, un es zinu, ka arī tas ir svarīgi. Bet, ja es turp neaiziešu un neuzzināšu, kas tur notiek, mēs varbūt nekad neuzzināsim, ko tie Gobleri īstenībā dara.

Lācis neatbildēja. Viņš sēdēja cilvēka pozā, salicis lielās ķetnas klēpī, un viņa tumšās acis cieši raudzījās meitenē. Lācis saprata, ka Lira kaut ko vēlas.

Ierunājās Panteleimons: Vai tu varētu mūs turp aiznest un pēc tam nogādāt atpakaļ uz kamanām?

-   Varētu. Bet esmu devis vārdu, ka paklausīšu vie­nīgi lordam Fā un nevienam citam.

-   Bet ja es dabutu atļauju no viņa? Lira jautāja.

-   Tad jā.

Meitene pagriezās un aizskrēja pa sniegu.

-    Lord Fā! Ja Joreks Bērnisons mani aiznestu pāri kalnu grēdai uz to ciematu, mēs varētu noskaidrot, kas tur notiek, un pēc tam panāktu jūs ar kamanām. Lācis ceļu zina, viņa lūdzās. Es jums nelūgtu, ja nebūtu tā kā toreiz ar to hameleonu, atcerieties, Ferder Ko­rēm? Toreiz es to nesapratu, bet tā bija taisnība, vēlāk mēs to atklājām. Tagad man ir tāda pati sajūta. Es īsti neizprotu, ko aletiometrs grib teikt, bet zinu, ka tas ir svarīgi. Un Joreks Bērnisons zina ceļu, viņš saka, ka līdz nākamajam mēness lēktam viņš varētu būt turp un atpakaļ pat trīs reizes, un nekur es nebūtu tādā drošībā kā kopā ar viņu, vai ne? Bet viņš neies bez lorda Fā atļaujas.

Iestājās klusums. Ferders Korems nopūtās. Džons Fā sarauca pieri, viņa lūpas bija cieši sakniebtas.

Bet, pirms viņš ko teica, ierunājās aeronauts.

-   Lord Fā, ja Joreks Bērnisons būs kopā ar meiteni, viņa būs tādā pašā drošībā kā kopā ar mums. Visi lāči ir godprātīgi, bet Joreku es pazīstu jau sen, un nekas uz šīs pasaules nepiespiedīs viņu lauzt doto vārdu. Uzdodiet viņam rūpēties par meiteni, un viņš darīs visu, ticiet man. Un, kas attiecas uz ātrumu, viņš spēj skriet stundām bez atpūtas.

-    Bet varbūt sūtīt uz turieni cilvēkus? Džons Fā šaubījās.