Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Ļaudis apstājās un skatījās vai arī bēga kur nu kurais. Sargs divreiz izšāva gaisā un metās lejup no pa­kalna lācim pakaļ, viņa cienību gan nedaudz iedragāja paslīdēšana uz slidenās nogāzes, un līdzsvaru vīrs atgu­va, vienīgi pieķeroties pie tuvējām margām. Ari Lira jau tuvojās. Skrienot garām Siselmana mājai, viņa redzēja, ka vairāki cilvēki iznāk pagalmā palūkoties, kas notiek. Starp tiem meitene pamanīja Ferderu Koremu, bet jau pēc brīža viņi palika aiz muguras, un Lira tuvojās ielas stūrim, kur sargs nogriezās pakaļ lācim.

Mācītāja nams bija vecāks nekā pārējās iedzīvotāju mājas un celts no dārgiem ķieģeļiem. Trīs pakāpieni veda uz galvenajām durvīm, kas tagad bija izlauztas un karājās vienā eņģē, no iekštelpām atskanēja klie­dzieni un koka mēbeļu krakšķi un brakšķi. Sargs ar ieroci kaujas gatavībā ārpusē vilcinājās, bet, tā kā pie mājas sāka pulcēties un pa logiem iekšā skatīties ļau­dis, viņš pieņēma lēmumu rīkoties, pirms skriešanas iekšā izšaudams gaisā.

Pēc brīža likās, ka visa māja sadreb. Trīs logiem izbi­ra stikli, no jumta atdalījās dakstiņš, un ārā izmetās pārbijusies kalpone, bet aiz viņas, klukstēdams un spārnus vēcinādams, tās dēmons-vista.

No mājas iekšpuses atskanēja vēl viens šāviens, pēc tā drausmīgs rēciens, kas lika kalponei iekliegties. Pa durvīm, kā lielgabala šauts, izlidoja pats mācītājs un viņa dēmons-pelikāns, kas mežonīgi kūla spārnus un izskatījās aizvainots. Lira izdzirdēja izkliegtas pavēles, pagriezās un ieraudzīja, ka ap stūri šurp skrien vesela policistu rota, daži bruņoti ar pistolēm, daži ar šaute­nēm; lēnītēm tuvojās arī Džons Fā un tuklais, nervo­zais Siselmans.

Brīkšķi un dārdi lika visiem atskatīties uz māju. Stikla šķindoņa un koka brīkšķi liecināja, ka ielas lī­menī ir izsists logs acīmredzot tas bija pagraba logs. Sargs, kas bija sekojis Jorekam Bērnisonam, izskrēja no mājas un, nostājies ar seju pret logu, notēmēja šau­teni; tūlīt pat logs izgāzās pilnībā un pa to izrāpās Joreks Bērnisons, pilnībā bruņojies lācis.

Bez ieročiem viņš bija bīstams, bet bruņots iedvesa šausmas. Bruņas bija klātas ar sarkanu rūsu un rupji sakniedētas: milzīgas, buktētas bezkrāsaina metāla plāksnes un loksnes skrāpējās un šķindēja, beržoties cita gar citu. Bruņucepure bija smaila kā lāča purns, ar acu caurumiem, tās apakšdaļa bija atvērta, lai lācis varētu kost un plēst.

Sargs vairākas reizes izšāva, arī policisti notēmēja savus šaujamos, bet Joreks Bērnisons lodes atsita tik vienkārši kā lietus pilienus un, bruņām skrabot un gra­bot, metās virsū sargam, tā ka virs nepaguva aizbēgt, un notrieca viņu zemē. Sarga dēmons, labi barots suns, metās lācim pie rīkles, bet Joreks Bērnisons pievērsa tam ne lielāku uzmanību kā mušai un, ar vienu ķepu pievilkdams sargu tuvāk, iebāza viņa galvu sev rīklē. Lira dzīvi iztēlojās turpmākos notikumus — kā lācis nokodīs vīra galvu kā ogu, tam sekos asiņainas cīņas, ies bojā cilvēki un viss aizkavēsies, tad viņi nekad netiks no šejienes prom, ne ar lāci, ne bez tā.

Nedomājot meitene metās uz priekšu un uzlika roku vienīgajai neaizsargātajai vietai lāča bruņojumā atve­rei starp bruņucepuri un lielo plecu bruņu plāksni, kur viņa starp aprūsējušā metāla malām pamanīja vīdam balti dzeltenīgu spalvu kušķīti. Lira tur iebāza pirkstus, bet Panteleimons acumirkli nolaidās turpat, kļuva par meža kaķi un saritinājās, lai aizstāvētu meiteni. Joreks Bērnisons stāvēja mierā, tāpēc strēlnieki nešāva.

— Jorek! viņa nikni čukstēja. Klausies! Tu man esi parādā, vai ne? Tagad tu vari man to atlīdzināt. Dari tā, kā es teikšu. Necīnies ar ļaudīm. Griezies ap­kārt, un ejam prom. Tu mums esi vajadzīgs, tu nevari te palikt. Nāc mums līdzi uz ostu un neskaties atpakaļ. Lai Ferders Korems un lords Fā paliek, viņi visu nokārtos. Ļauj šim cilvēkam iet un nāc kopā ar mani…

Lācis lēnām atpleta žokļus. Sargs, asiņojošu un pelnu pelēku seju, noslīga zemē bez samaņas. Viņa dēmons metās to atdzīvināt, bet lācis sekoja Lirai.

Neviens nekustējās. Visi lūkojās, kā lācis novēršas no sava upura, jo tā vēlējās mazā meitene ar dēmonumeža kaķi. Tad ļaudis pakāpās sāņus, dodot ceļu Jore­kam Bērnisonam, kurš, smagi lāčodams tiem pa vidu, kopā ar Liru devās uz ostu.

Viņa domāja tikai par lāci, tāpēc nemanīja, ka, viņiem aizejot, aiz muguras paliek pārbijies un sadusmots pūlis. Meitene gāja lācim blakus, bet Panteleimons devās vi­ņiem pa priekšu, it kā sagatavodams ceļu.

Kad viņi sasniedza ostu, Joreks Bērnisons pielieca galvu un ar ķepu norāva bruņucepuri, ļaujot tai nokrist uz sasalušās zemes. No bāra iznāca ģiptieši, juzdami, ka šeit kaut kas notiek, un kuģa klāja apgaismojumā vēroja, kā Joreks Bērnisons nomet pārējo bruņojumu kaudzē pie piestātnes. Ne vārda neteicis, lācis piegāja pie ūdens, bez vismazākā trokšņa iemetās tajā un aiz­peldēja.

-   Kas notika? Tonijs Kosta jautāja, ieklausīdamies uztrauktajās iedzīvotāju un policistu balsīs, kuri no augšieliņām tuvojās ostai.

Lira viņam izstāstīja, cik sīki vien prazdama.