Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Viņš saka, ka tas nav vienīgais šāds bērns. Mežā viņš ir redzējis arī vēl citus. Dažreiz bērni nomirst ātri, dažreiz vispār nenomirst. Vīram liekas, ka šis ir spēcīgs. Bet labāk būtu, ja viņš nomirtu.

Pajautā, vai viņš var man aizdot bateriju, Lira palūdza.

Lācis pavaicāja, un virs, enerģiski mādams ar galvu, tūlīt pastiepa meitenei gaismekli. Viņa saprata, ka vīrs tieši tāpēc ir nācis, un pateicās tam. Večuks vēlreiz pa­māja un atkāpās sāņus, tālāk no viņas, lāča un šķūņa.

Pēkšņi Lirai ienāca prātā: un ja nu šis bērns ir Ro­džers? Viņa no visas sirds lūdza Dievu, lai tas tā nebūtu. Panteleimons atkal sermuliņa veidolā — cieši ieķērās ar saviem mazajiem nadziņiem dziļi Liras biezajā jakā.

Meitene augstu pacēla bateriju un spēra soli šķūni. Tad viņa ieraudzīja, ar ko īsti nodarbojas Ziedojumu padome un kāds upuris ir jānes bērniem.

Sarāvies čokurā, mazs zēns bija atspiedies pret koka režģi, no kura rindu pēc rindas karājās izķidātas zivis, cietas kā dēlis. Viņš ar abām rokām bija sev piespiedis gabalu zivs tā, kā Lira mēdza sev piekļaut Pantelei­monu, cieši pie sirds. Un tas ari bija viss gabaliņš žāvētas zivs, jo zēnam nebija dēmona. Gobleri bija to at­šķēluši. Tā bija separācija, un šis bija ievainots bērns.

13 Paukošanās

Pirmā doma bija pagriezties un bēgt vai arī paģībt.

Cilvēks bez dēmona bija kā rēgs bez sejas vai ar atsegtām ribām, vai izrautu sirdi kaut kas nedabisks un šausmīgs, kas piederēja tumsai, nevis cilvēka sa­jūtu pasaulei.

Lira sev piekļāva Panteleimonu, meitenei reiba galva un kaklā sakāpa kamols. Lai cik salta bija nakts, visu viņas ķermeni klāja lipīgi sviedri, kas gan bija vēl auk­stāki.

-    Žurku ķērājs, puisēns teica, tu atnesi manu Žurku ķērāju?

Lira saprata, par ko viņš runā.

-   Nē, viņa atbildēja vārgā, izbiedētā balsi. Tad jau­tāja: Kā tevi sauc?

-   Tonijs Makarioss, zēns atbildēja. Kur ir Žurku ķērājs?

-   Es nezinu, Lira iesāka, tad vairākas reizes norija siekalas, lai novērstu nelabumu. Gobleri… Bet viņa nespēja pabeigt teikumu. Meitene izgāja no šķūņa un atsēdās viena pati sniegā; kaut gan, protams, viņa nekad nebija viena, jo vienmēr līdzās bija Pantelei­mons. Ak, ja viņa būtu atdalīta no Pana kā šis mazais zēns no sava Žurku ķērāja! Tas būtu visbriesmīgākais, kas pasaulē var notikt! Lira juta, ka sāk šņukstēt, un arī Panteleimons no žēluma pret mazo, nelaimīgo zēnu iečinkstējās abi juta viņam līdzi.

Tad meitene atkal piecēlās.

-   Nāc šurp, viņa sauca drebošā balsī. Tonij, nāc ārā. Mēs tevi aizvedīsim uz kādu drošu vietiņu.

Šķūnī varēja dzirdēt troksni, un zēns parādījās durvīs, joprojām rokās auklēdams zivs gabalu. Viņš bija pie­tiekami silti saģērbts, tam mugurā bija gan silts, oderēts kombinezons, gan zvērādas zābaki, bet izskatījās, ka viss ir lietots un ir viņam par lielu. Izkliedētajos, gandrīz izbalojušajos Auroras staros un uz baltā sniega fona zēns izskatījās vēl vairāk pamests un žēlojams nekā pirms tam, baterijas gaismā, kad saritinājies tupēja šķūnī pie zivju žāvētavas.

Večuks, kurš bija atnesis bateriju, atkāpās vēl pāris soļu un viņiem kaut ko uzsauca.

Joreks Bērnisons pārtulkoja: Viņš saka, ka jums jāsamaksā par to zivi.

Lai gan Lirai gribējās likt lācim viņu nogalināt, to­mēr meitene teica: Mēs no viņiem aizvedam šo bērnu. Par to viņi var atļauties ziedot vienu zivi.

Lācis to arī pateica. Vīrs kaut ko noņurdēja, bet ne­strīdējās pretī. Lira nolika viņa bateriju zemē un saņē­ma nabaga zēnu aiz rokas, lai vestu pie lāča. Puisēns bezpalīdzīgi sekoja viņai. Lielais, baltais lācis, kas ta­gad bija tik tuvu, neradīja viņā ne pārsteigumu, ne bai­les, un, kad Lira palīdzēja viņam apsēsties uz Joreka muguras, vienīgais, ko zēns sacīja, bija:

-   Es nezinu, kur ir mans Žurku ķērājs.

-  Mēs ari to nezinām, Tonij, meitene atteica. — Bet mēs uzzināsim… Mēs atriebsimies Gobleriem. Mēs to izdarī­sim, es apsolu. Jorek, vai tas nekas, ka mēs abi te sēdēsim?

-    Manas bruņas sver daudz vairāk nekā bērni, viņš atbildēja.

Tad viņa uzrausās uz lāča Tonijam aizmugurē un lika zēnam stingri pieķerties tā cietajai spalvai; Pan­teleimons iekārtojās viņas kapucē, silts, tuvs un pilns žēluma. Lira zināja, ka Panteleimonam gribas pielīst pie mazā bārenīša un pažēlot to, nolaizīt un samīlēt viņu, sasildīt, kā to būtu darījis viņa paša dēmons, bet lielais tabu, protams, to neatļāva.

Viņi devās cauri ciematam uz kalnu grēdu. Ciema iedzīvotāju sejās bija šausmu grimase un kaut kas lī­dzīgs bailēm un atvieglojumam, redzot, ka pretīgi sa­kropļoto bērnu aizved maza meitene un liels, balts lācis.