Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Bet kur viņš palika? Tonijs jautāja. Viņš taču tā neatstās savas bruņas te, zemē? Viņš atkal tās pie­vāks, tikko būs klāt!

Arī Lira par to baidījās, jo aiz stūra jau parādījās viens policists, pēc tam vēl viens un vēl, tad Siselmans, mācītājs un divdesmit vai trīsdesmit ziņkārīgo, Džons Fā un Ferders Korems, kurš centās neatpalikt.

Bet, lūkojoties uz drūzmu piestātnē, nācēji apstājās, jo ieraudzīja vēl vienu personu. Uz lāča bruņu kaudzes sēdēja Lī Skorsbijs, pārmetis vienu kāju pār otru, un rokā viņam bija visgarākais šaujamais, kādu Lira jeb­kad agrāk bija redzējusi. Tas it kā nejauši bija notē­mēts tieši uz Siselmana resno vēderu.

-    Izskatās, ka jūs ne pārāk labi esat rūpējies par mana drauga bruņām, viņš uzsāka sarunu. — Tās taču ir norūsējušas! Un es nebrīnītos, ja bruņās būtu ieme­tušās kodes! Palieciet, kur esat, stāviet klusu un ne­kustieties, līdz lācis atgriezīsies ar smēri. Vai arī ejiet mājās lasīt avīzi. Kā vien vēlaties.

-    Tur jau viņš nāk! Tonijs teica, norādīdams uz krasta tālāko malu, kur no ūdens izlīda lācis, sev līdzi vilkdams kādu tumšu priekšmetu. Izkāpis krastā, dzīvnieks nopurinājās, ūdenim šķīstot uz visām pu­sēm, līdz viņa kažoks atkal biezi izslējās. Tad lācis no­liecās, saņēma zobos tumšo priekšmetu un vilka to līdz savu bruņu kaudzei. Tas bija beigts ronis.

-   Jorek, aeronauts teica, lēni pieceldamies un tē­mēdams ieroci uz Siselmanu. Vareni!

Lācis pacēla galvu un īsi ierūcās, tad ar vienu ķetnu pārplēsa roni. Lira pārsteigta vēroja, kā viņš norauj ādu un izplēš taukus, tad ar tiem iesmērē bruņas, se­višķu uzmanību pievērsdams vietām, kur bruņu plāk­snes berzējas cita gar citu.

-    Vai tu esi ar šiem ļaudīm? lācis, turpinādams darbošanos, vaicāja Lī Skorsbijam.

-   Protams. Mēs laikam abi esam salīgti ļaudis, Jorek.

-   Kur ir tavs gaisa balons? Lira jautāja teksasietim.

-   Sakrāmēts divās kamanās, viņš atbildēja. Re, kur nāk mūsu saimnieks.

Pa piestātni šurp nāca Džons Fā un Ferders Korems kopā ar Siselmanu, ar viņiem bija četri bruņoti poli­cisti.

-    Lāci! Siselmans teica spalgā, niknā balsī. Pa­gaidām tev ir atļauts aizbraukt kopā ar šiem ļaudīm. Bet ņem vērā ja tu vēlreiz parādīsies pilsētas robežās, tiksi nežēlīgi sodīts.

Joreks Bērnisons nepievērsa ne mazāko uzmanību viņa vārdiem, bet turpināja ieziest savas bruņas. Gādība un uzmanība, ko dzīvnieks veltīja šim uzdevumam, Lirai atgādināja pašas rūpes par Panteleimonu. Tā jau lācis ari bija teicis bruņas bija viņa dvēsele. Siselmans un policisti devās prom, un drīz vien izklīda ari pilsētiņas iedzīvotāji, tomēr daži ziņkārīgie vēl palika.

Džons Fā pielika plaukstas pie lūpām un uzsauca: Ģiptieši!

Visi jau bija gatavi doties ceļā. Jau kopš ierašanās ostā viņi bija ar nepacietību gaidījuši šo brīdi. Kama­nas bija piekrautas, suņu pajūgi iejūgti.

Džons Fā teica: Laiks doties ceļā, draugi. Nu mēs esam visi, un ceļš ir brīvs. Mister Skorsbij, vai jūs esat gatavs?

-   Gatavs ceļam, lord Fā.

-   Un jūs, Jorek Bērnison?

-   Tūlīt saģērbšos, — lācis atbildēja.

Viņš bija beidzis ieziest bruņas. Negribēdams mest prom pārpalikušos taukus, lācis saņēma kautķermeni zo­bos un iesvieda to Lī Skorsbija lielajās kamanās, tad sāka tērpties bruņās. Bija pārsteidzoši nolūkoties, cik viegli viņš tika ar tām galā: metāla plāksnes dažviet bija pat divu pirkstu platumā, bet viņš tās mētāja ar tādu vieglu­mu, it kā bruņas būtu zīda tīkls. Nepagāja ne minūte, un viņš bija gatavs, bet šoreiz nedzirdēja aso skrāpēšanos.

Un tā pusstundas laikā ekspedīcija bija ceļā uz zie­meļiem. Zem miljonzvaigžņotām debesīm un mirdzoša mēness kamanas lēca un klabēja pāri grambām un oļiem, līdz uzbrauca uz sniegota ceļa ārpus pilsētas. Tagad skaņas izlīdzinājās klusi gurkstēja sniegs un krakšķēja koks. Suņi pielika soli, un kamanas slīdēja vienmērīgi un gludi.

Lira sēdēja Ferdera Korema kamanu aizmugurē, sa­tinusies tik cieši, ka bija redzamas tikai viņas acis. Meitene čukstot vaicāja Panteleimonam:

-   Vai tu redzi Joreku?

-   Viņš čāpo blakus Lī Skorsbija kamanām, dēmons atskatījies atbildēja. Viņš bija pieņēmis sermuliņa vei­dolu un saritinājies meitenes vilkādas kažociņa kapucē.

Viņiem priekšā, ziemeļos pāri kalniem iezaigojās un vibrēja ziemeļblāzmas bālās arkas un cilpas. Lira tās redzēja caur puspavērtām acīm, un meiteni pārņēma īstas laimes klusās trīsas viņa devās uz ziemeļiem Auroras gaismā! Panteleimons cīnījās ar viņas snaudulību, bet miegs izrādījās stiprāks; viņš kā pele sariti­nājās meitenes kapucē. Kad Lira pamodīsies, viņš meitenei to pateiks: vai nu tā bija cauna, vai sapnis, vai kāds miermīlīgs vietējais gariņš, bet kaut kas sekoja šai kamanu virknei, viegli lecot no zara uz zaru cieši saaugušajās priedēs, un šis kaut kas viņam nepatīka­mi atgādināja pērtiķi.

12 Pazudušais puisēns

Viņi brauca vairākas stundas un tad apstājās, lai pa­ēstu. Kamēr vīrieši aizkūra ugunskuru un kausēja sniegu ūdenim, bet Joreks Bērnisons vēroja, kā Li Skors­bijs cep uz iesma roņa gaļu, Džons Fā uzrunāja Liru.