Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Tajā ciematā ir kāds bērns vai viņa spoks, teica Lira, vai kaut kas tamlīdzīgs, es īsti nezinu. Gribu iet un viņu atrast, un, ja iespējams, aizvest atpakaļ pie lorda Fā un pārējiem. Vismaz es domāju, ka tas ir spoks, bet iespējams, ka simbolu rādītājs man saka kaut ko tādu, ko es nesaprotu.

-    Ja bērns tur ir, — lācis teica, — tad jau noteikti iekšā, telpās.

-    Domāju, ka viņš nav miris, meitene sacīja, bet ļoti nepārliecinoši. Aletiometrs bija rādījis kaut ko ļoti savādu, nedabisku, nepatīkamu, bet nedrīkst aizmirst, kas viņa ir! Lorda Ezriela meita. Un kas bija viņas rīcībā? Varens lācis. Kāpēc gan lai viņa izrādītu bailes?

-   Iesim un palūkosimies, Lira noteica.

Meitene atkal uzrāpās lāča mugurā, un tas devās lejup pa nelīdzeno nogāzi, smagi kāpjot, ne vairs rikšo­jot. Ciematā suņi vai nu saoda, vai sajuta viņu atnāk­šanu, tāpēc sākās mežonīga riešana; ziemeļbrieži pajū­gos kļuva nervozi, viņu ragi sitās kopā kā sausi zari. Klusumā visas skaņas bija tālu dzirdamas.

Kad viņi pietuvojās pirmajām ciemata mājām, Lira paskatījās pa labi un pa kreisi, cenzdamās tumsā kaut ko ieraudzīt, jo Aurora bālēja, bet mēness vēl nebija uzlēcis. Šur un tur zem biezas sniega segas klātiem jum­tiem mirdzēja uguntiņas, un Lirai likās, ka aiz logiem vīd bālas sejas, meitene iedomājās, kāds pārsteigums ir ieraudzīt mazu meiteni jājam uz liela, balta lāča.

Mazā ciematiņa centrā pie piestātnes bija brīvs lau­kums, kur zem biezas sniega segas atradās krastā iz­vilktās laivas. Suņi rēja kā traki, un, tiklīdz Lira no­domāja, ka tie ir sacēluši kājās visu ciematu, tūlīt pat atvērās durvis un iznāca kāds vīrs ar šauteni rokās. Viņa dēmons-āmrija uzlēca uz malkas grēdas pie dur­vīm, izšķaidīdams sniegu.

Lira tūlīt pat noslīdēja no lāča muguras un aizstājās Jorekam Bērnisonam priekšā, atcerēdamās, ka pati bija atrunājusi lāci ņemt līdzi ieročus.

Vīrs runāja viņai nesaprotamā valodā. Joreks Bērni­sons viņam atbildēja, un svešinieks klusi ievaidējās no bailēm.

-   Viņš domā, ka mēs esam velni, — Joreks paskaid­roja Lirai. — Ko lai es saku?

-    Saki, ka mēs paši neesam velni, bet mūsu draugi gan ir. Un ka mēs meklējam… Vienkārši kādu bērnu, īpašu bērnu. Pasaki viņam to.

Tiklīdz lācis to bija pateicis, virs ar roku norādīja uz labo pusi tālumā un sāka kaut ko ātri stāstīt.

Joreks Bērnisons teica: Viņš prasa, vai mēs esam ieradušies, lai vestu šo bērnu sev līdzi. Viņi baidās no šī bērna. Viņi ir mēģinājuši tikt no tā vaļā, bet šis atkal un atkal atgriežas.

-   Pasaki viņam, ka mēs vedīsim bērnu sev līdzi un ka viņi ir ļoti slikti darījuši, tā rīkodamies. Kur bērns ir?

Vīrietis, nemitīgi žestikulēdams, skaidroja. Lira bai­dījās, ka tik viņš nejauši neizšauj no sava ieroča, bet, pabeidzis sakāmo, vīrs iegāja iekšā un aizvēra durvis. Lira redzēja aiz visiem logiem vīdam sejas.

-   Kur ir tas bērns? viņa jautāja.

-   Zivju šķūnī, lācis atbildēja un pagriezās, lai čāpo­tu lejā uz piestātni.

Lira viņam sekoja. Meitene ļoti uztraucās. Lācis tuvojās mazam koka šķūnītim un, galvu pacēlis, ošņāja gaisu, tad pie durvīm apstājās un teica: Viņš ir tur.

Lirai tik stipri sitās sirds, ka viņa tik tikko spēja pa­elpot. Meitene pacēla roku klauvējienam, bet tad, sa­prazdama, ka tas ir smieklīgi, ievilka dziļi elpu saucie­nam, tomēr aptvēra, ka taču nezina, ko saukt. Ak, bija tik tumšs! Viņai vajadzēja paņemt līdzi bateriju.

Bet baterijas nebija un viņai arī negribējās izrādīt lācim savas bailes. Viņš bija stāstījis, ka prot bailes pār­varēt, un arī Lirai tas jādara. Meitene pacēla ziemeļ­brieža ādas sloksnīti, kas saturēja aizšaujamo, un no visa spēka pavilka iesalušās durvis. Tās ar krakšķi atvērās. Lirai vajadzēja ar kāju atgrūst sniega vālu no durvīm, lai pavērtu tās plašāk. Panteleimons šeit neko nevarēja palīdzēt, viņš sermuliņa veidolā skraidīja iekšā un ārā, balta ēna pa baltu zemi, izbiedēti kunkstēdams.

-   Pan, Dieva dēļ! Lira teica. Kļūsti par sikspārni. Ej un paskaties manā vietā…

Bet viņš to nedarīja un ari neko nerunāja. Meitene nekad nebija savu dēmonu tādu redzējusi, izņemot to vienu reizi, kad viņa un Rodžers Džordanas koledžas kapenēs bija samainījuši galvaskausu monētas ar dē­moniem. Tagad Panteleimons bija vēl vairāk nobijies nekā Lira. Kas attiecas uz Joreku Bērnisonu, lācis gu­lēja netālu sniegā un klusējot noskatījās.

-    Nāc ārā, — Lira sauca tik skaļi, cik vien uzdroši­nājās. Nāc ārā!

Par atbildi ne skaņas. Meitene pavēra durvis nedaudz plašāk, un Panteleimons ielēca viņai rokās un bakstīja viņu ar savām kaķa ķepiņām, lūgdams: Ej prom! Nepaliec šeit! Ak, Lira, tūlīt ej prom! Griezies atpakaļ!

Cenšoties viņu novaldīt, meitene redzēja, ka Joreks Bērnisons uzslienas kājās, un tad pamanīja, ka no ciemata augšup steidzas kāds stāvs ar bateriju rokās. Kad cilvēks pienāca tik tuvu, ka varēja uzsākt sarunu, viņš pacēla bateriju un apgaismoja savu seju: tas bija vecs vīrs platu, krunkainu seju, starp grumbām izcēlās vienigi acis. Viņa dēmons bija polārlapsa.

Vīrs kaut ko teica, un Joreks Bērnisons pārtulkoja: