Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Liras sirdī žēlums mijās ar riebumu, līdzjūtība uz­varēja. Meitene aplika rokas mazajam, kaulainajam ķermenītim, lai viņš justos drošībā. Atpakaļceļā bija aukstāks un tumšāks, pats ceļojums bija grūtāks, bet likās, ka, neraugoties uz to, tas paiet ātrāk. Joreks Bērnisons bija nenogurdināms, un Lira sāka pierast pie šūpošanās un vairs nebaidījās nokrist. Nosalušais ķermenītis viņas rokās bija gandrīz bez svara un no­turēt to nenāktos grūti, ja vien viņš nebūtu tik ļengans. Puisēns stīvi sēdēja un necentās pielāgoties lāča kus­tībām, tāpēc Lirai tomēr nācās krietni nopūlēties, lai noturētu līdzsvaru.

Laiku pa laikam nelaimīgais zēns ierunājās.

-   Ko tu teici? Lira pārjautāja.

-   Es prasīju: vai viņš zina, kur es esmu?

-   Jā, viņš zina, viņš tevi atradīs, un mēs atradīsim viņu. Tagad turies cieši, Tonij. Vairs nav tālu…

Lācis tik čāpoja tālāk. Lira nemaz neapjauta, cik nogurusi ir, līdz beidzot viņi panāca ģiptiešus. Ka­manas bija apstādinātas, lai suņi varētu atpūsties, un tur jau viņi visi bija: Ferders Korems, lords Fā, Lī Skorsbijs, visi skrēja pretī, lai palīdzētu, bet, ierau­dzījuši, ko Lira atvedusi, pamira. Lira bija tik stīva, ka nespēja atraisīt rokas no sēdošā zēna, tāpēc Džons Fā viņai piepalīdzēja un nocēla meiteni zemē.

-  Augstais Dievs, kas tas tāds? viņš jautāja. Lira, bērns, ko tu esi atvedusi?

-   Viņu sauc Tonijs, meitene izmocīja caur pārsalušajām lūpām, viņi ir atdalījuši viņa dēmonu. Lūk, ko Gobleri dara.

Vīri šausmās atsprāga, bet lācis, nogurušajai Lirai par brīnumu, viņus kaunināja.

-    Kauns! Padomājiet, ko šis bērns ir izcietis! Varbūt jums arī nav drosmes, bet vismaz kaunieties izrādīt savu mazdūšību.

-  Tev taisnība, Jorek Bērnison, Džons Fā teica un pa­griezās, lai dotu pavēles. Piemetiet ugunskurā malku un uzsildiet šim bērnam zupu. Abiem bērniem. Ferder Korēm, vai tava nojume ir salikta?

-    Jā, Džon. Lai tik lien zem tās, un mēs meiteni sasildīsim.

-   Un mazais zēns, kāds teica, var ēst un sildīties, lai gan…

Lira gribēja izstāstīt Džonam Fā par raganām, bet visi bija tik aizņemti un meitene tik nogurusi. Pēc īsa brītiņa jau zibēja bateriju gaismas, dega ugunskurs, cilvēki šaudījās šurpu turpu, un viņa iemiga. Sajutusi ausī Panteleimona-sermuliņa mazos zobiņus, Lira pa­modās un sev pavisam tuvu ieraudzīja lāča purnu.

-   Raganas, Panteleimons pačukstēja. Es pasaucu Joreku.

-Ak jā, viņa nomurmināja. Jorek, paldies par to, ka mani atvedi un aizvedi. Es varu aizmirst pateikt lordam Fā par raganām, tāpēc labāk pasaki tu manā vietā.

Meitene dzirdēja, ka lācis piekrīt, un tūlīt pat cieši iemiga.

Kad viņa pamodās, bija jau gandrīz diena, pareizāk sakot, kaut kas līdzīgs dienai. Debesis dienvidaustru­mos bija bālas, bet gaisā plivinājās pelēka migla, caur kuru ģiptieši kustējās kā lieli spoki, kraujot kamanas un jūdzot suņus pajūgos.

To visu Lira vēroja no nojumes Ferdera Korema kama­nās, kur viņa gulēja zem zvērādu kaudzes. Panteleimons piecēlās pirms Liras un izmēģināja polārlapsas veidolu, lai pēc tam pieņemtu savu parasto sermuliņa izskatu.

Joreks Bērnisons bija iemidzis turpat blakus sniegā, uzlicis galvu uz lielajām ķepām, bet Ferders Korems bija nomodā un rosījās. Tikko vīrietis pamanīja Pante­leimonu izlienam no migas, viņš pabāza galvu, lai mo­dinātu Liru.

Meitene redzēja, ka viņš nāk, un piecēlās, lai ap­runātos.

-    Ferder Korēm, es tagad zinu to, ko toreiz nesa­pratu. Aletiometrs visu laiku teica putns un nē, un tam nebija nekādas jēgas, bet tas nozīmēja nav dēmona to es nespēju saprast… Kas noticis?

-   Lira, man skumji tev to pavēstīt pēc tā, ko tu paveici, bet mazais puisēns pirms stundas nomira. Viņš nevarēja nomierināties, nespēja nosēdēt uz vietas, visu laiku prašņāja par savu dēmonu kur tas ir, vai drīz nāks un tik cieši turēja savu zivs gabalu, it kā tas… Ak, man grūti par to runāt, bērniņ. Beigās viņš aizvēra acis un nomieri­nājās, pirmo reizi viņš izskatījās mierīgs, kļuva tāds pats kā visi mirušie, kam dēmoni saplūst ar dabu. Mēģināja izrakt viņam kapu, bet zeme ir tik cieta kā dzelzs. Tāpēc Džons Fā lika sakurt ugunskuru, un zēnu kremēs, lai viņa ķermenim neuzkluptu maitasputni.

Tu, bērns, paveici lielu un labu darbu, es lepojos ar tevi. Tagad mēs zinām, uz kādām nelietībām šie šaus­mīgie cilvēki ir spējīgi, tagad mēs esam vēl vairāk pārlie­cināti par savu mērķi nekā jebkad. Tev jāatpūšas, jā­paēd, jo vakar bezspēkā aizmigi un vēl neesi atguvusies, tev šinī aukstuma ir daudz jāēd, lai nenovājētu…

Viņš rosījās, kārtoja zvērādas, pievilka kravas auk­las, atpiņķēja sasējušos mezglus.

Ferder Korēm, kur tagad ir tas mazais zēns? Vai viņš jau ir sadedzināts? Es gribu viņu vēl redzēt.

Ferders Korems nespēja meitenei atteikt, jo Lira taču bija redzējusi kaut ko vēl briesmīgāku par mironi, un varbūt tas viņu nomierinās. Kopā ar Panteleimonu, kas kā balts zaķis cilpoja viņai blakus, meitene gar kamanu rindu aizbrida līdz vietai, kur vīri kurināja ugunskuru.