Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Acumirklī, pirms viņa spēja to atturēt, dēmons jau bija pāri žogam un pa apledojušo ceļu tuvojās lācim. Blakus bija atvērti vārtiņi, un Lira būtu varējusi viņam sekot, bet bailes neļāva. Panteleimons palūkojās uz viņu un pārvērtās par āpsi.

Meitene saprata, kāpēc viņš tā izdarīja. Dēmoni ne­var attālināties no saimniekiem vairāk par dažiem metriem, un tāpēc, ja viņa paliktu stāvam pie žoga, bet Panteleimons būtu putna veidolā, viņš līdz lācim ne­tiktu; tātad viņš vilka Liru sev līdzi.

Meitene kļuva dusmīga un nelaimīga. Panteleimona āpša nagi dūrās zemē, un viņš tik gāja uz priekšu. Tā ir dīvaina un mokoša sajūta, kad dēmons velk cilvēku: pa daļai fiziskas sāpes krūtīs, pa daļai dziļas skumjas un mīlestība. Lira zināja, ka dēmons jūt to pašu. To augšanas procesā ir izmēģinājuši visi pamēģinājuši, cik tālu ir iespējams attālināties, un tad ar lielu atvieg­lojumu atgriezušies atpakaļ.

Viņš pavilka viņu vēl stingrāk.

-   Nevajag, Pan!

Bet dēmons neapstājās. Lācis klusēdams skatījās. Sāpes krūtīs Lirai kļuva aizvien neciešamākas, un pār lūpām izlauzās vaids.

-   Pan!

Nu jau meitene bija cauri vārtiem un pa apledojušo ceļu steidzās pie viņa. Dēmons pārvērtās par meža kaķi un ielēca viņai rokās, tad abi cieši piekļāvās viens otram.

-   Es domāju, ka tu tiešām…

-   Nē…

-   Es pat nespēju iedomāties, cik tas var būt sāpīgi…

Tad Lira nikni izberzēja acis un nošņaucās. Dēmons

iekārtojās viņai rokās, un meitene zināja, ka viņa drī­zāk ies bojā nekā vēlreiz pieļaus šķiršanos un tādas skumjas tad jau no bēdām un šausmās varētu sajukt prātā. Ja viņa nomirtu, arī tad viņas dēmons būtu kopā ar viņu kā tiem mācībspēkiem toreiz Džordanas kole­džas kapenēs.

Nu meitene un viņas dēmons palūkojās uz vientuļo lāci. Tam nebija dēmona. Viņš bija viens, vienmēr viens. Lira sajuta tādu žēlumu un maigumu pret lāci, ka gan­drīz izstiepa roku, lai noglāstītu viņa saķepušo kažoku, tikai auksto, mežonīgo acu skatiens viņu atturēja.

-   Jorek Bērnison, Lira ierunājās. -Jā?

-   Lords Fā un Ferders Korems mēģina nokārtot, lai tu atdabūtu savus ieročus.

Lācis palika nekustīgs un neteica ne vārda. Bija skaidrs, ka viņš izvērtē savas iespējas.

-   Es zinu, kur tie ir, meitene teica, — un, ja es tev to pateiktu, tu varbūt pats varētu bruņojumu atdabūt, es nezinu.

-    Kā tu zini, kur tas ir?

-    Man ir simbolu rādītājs. Man šķiet, ka tas man tev jāpasaka, Jorek Bērnison, ja reiz šie tevi tā apmānījuši. Man tas liekas nepareizi. Viņiem tā nevajadzēja rīkoties. Lords Fā mēģinās pierunāt Siselmanu, bet diez vai viņam izdosies. Un, ja es tev to pateikšu, vai tu nāksi mums līdzi uz Bolvangaru un palīdzēsi izglābt bērnus?

-Jā.

-    Es… — Lira negribēja bāzt degunu citu darīšanās, bet ziņkārība tomēr uzvarēja. Meitene pajautāja: Kā­pēc tu vienkārši neizgatavo jaunas bruņas, Jorek Bēr­nison? Te taču ir tik daudz metāla.

-    No tiem nav nekādas jēgas. Skaties, lācis teica un ar vienu ķetnu pacēla traktora motora pārsegu, izstiepa otru un pāršķēla metālu kā ar konservu at­taisāmo nazi. Manas bruņas ir izgatavotas no debesu dzelzs, tieši man. Lācim bruņas ir tas pats, kas cilvēkam dēmons, kā dvēsele. Tu tikpat labi varētu ņemt, lācis norādīja uz Panteleimonu, un aizvietot viņu ar kaut kādu lelli, kas piebāzta zāģu skaidām. Tāda ir atšķirība. Tātad kur ir manas bruņas?

-   Paklau, bet tu tikai apsoli, ka neatriebsies. Viņi ir rīkojušies nepareizi, bet tev ar to jāsamierinās.

-    Labi. Neatriebšos. Bet arī neļaušu sevi apcelt. Ja viņi man uzbruks, tie mirs.

-     Bruņas ir paslēptas mācītāja mājas pagrabā, Lira pastāstīja. Viņš domā, ka tajās iemitinājies ļau­nais gars un cenšas to izdzīt. Tātad tās ir tur.

Lācis saslējās pakaļkājās un palūkojās uz rietu­miem, un rietošās saules stari apmirdzēja viņa dzeltenkrēmīgo purnu tā, ka tas laistījās krēslā. Lira sa­juta, ka šī varenā radījuma spēks nāk no viņa līdzīgi tveices mutuļiem.

-    Man jāstrādā līdz saulrietam, viņš teica. Es šorīt tā apsolīju saimniekam. Man vēl ir palikušas kā­das pāris minūtes darba.

-    Šeit, kur es stāvu, saule jau ir norietējusi, — mei­tene norādīja, jo no viņas skatpunkta saule jau bija nozudusi aiz klinšainā zemesraga dienvidrietumos.

Viņš nometās uz visām četrām.

-   Tiesa, lācis teica, un arī viņš tagad bija ēnā. Kā tevi sauc, bērns?

-    Lira Belakvā.

-    Es esmu tavs parādnieks, Lira Belakvā, lācis teica.

Tad viņš pagriezās un lumpačoja prom pa sasalušo zemi tādā ātrumā, ka Lira pat skriešus netika viņam līdzi. Tomēr meitene centās, bet Panteleimons pārvēr­tās par kaiju, lai redzētu, kur lācis paliek, un ziņotu meitenei, uz kuru pusi jāiet.

Joreks Bērnisons izgāja ārā no depo šaurajā ieliņā, pēc tam iegriezās pilsētas galvenajā ielā, nogāja gar Siselmana rezidences pagalmu, kur klusi plivinājās karogs un izslējies sargs maršēja šurpu turpu, tad devās tālāk pa nogāzi uz leju līdz ielas galam, kur dzīvoja raganu konsuls. Sargs jau bija viņus pamanījis, bet, pirms viņš spēja atjēg­ties, Joreks Bērnisons jau bija aiz stūra un tuvojās ostai.