Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Dēmons-zoss sāka skaidrot. Viņš aprakstīja ielejas un kalnus, koku alejas, tundru, skaidroja, kā noteikt ceļu pēc zvaigznēm. Lira kādu brīdi klausījās, tad atslī­ga krēslā uz klāja, un Panteleimons apvijās viņai ap kaklu. Meitene domāja par diženo vīziju, ko bija atne­sis dēmons-zoss. Tilts starp divām pasaulēm… Tas bija tik spīdoši, ka pārspēja visas Liras cerības! Tikai viņas lieliskais tētis varēja izdomāt kaut ko tādu! Tiklīdz bērni būs izglābti, viņi dosies uz Svalbāru kopā ar lāci un aletiometru un ar ta palīdzību izglābs lordu Ezrielu. Pēc tam viņi kopā varēs celt tiltu un pirmie pāries pār to…

Laikam kādubrīd naktī Džons Fā būs aiznesis Liru uz viņas koju, jo tieši tur viņa pamodās. Nespodrā saule bija zenītā, tikai plaukstas tiesu virs horizonta, tātad ir tuvu pusdienas laikam, Lira nodomāja. Drīz vien, kad viņi būs dziļāk ziemeļos, saules nebūs vispār.

Meitene ātri apģērbās un uzskrēja uz klāja, bet nekas īpašs tur nenotika. Visas mantas bija izkrautas, bija noīrētas kamanas un suņu pajūgi, un tie jau gai­dīja; viss bija braukšanas gatavībā, bet vēl nekustējās. Lielākā daļa ģiptiešu sēdēja piepīpētajā kafejnīcā ar skatu uz jūru, ēda sāļos cepumus un dzēra stipru, saldu kafiju pie gariem koka galdiem; virs viņiem sīca un drebēja senlaicīgas lampas.

-     Kur ir lords Fā? viņa vaicāja, apsēžoties pie Tonija Kostas un viņa draugiem. Un Ferders Ko­rems? Vai viņi meklē lāča bruņas?

-   Viņi runā ar Siselmanu. Tā sauc pilsētas guberna­toru. Tu tātad redzēji lāci, Lira?

-    Jā! viņa teica un izstāstīja visu. Kamēr Lira runāja, kāds atgrūda krēslu un pievienojās viņiem pie galda.

-   Tātad tu esi runājusi ar veco Joreku? viņš jautāja.

Meitene pārsteigta palūkojās uz jaunpienācēju. Tas

bija garš, tievs vīrs ar plānu melnu ūsu svītriņu, šau­rām, zilām acīm un nemainīgu augstprātības un iz­smiekla grimasi sejā. Viņš uzreiz atstāja lielu iespaidu uz meiteni, bet Lira nevarēja pateikt, vai vīrietis tai patik vai ne. Svešinieka dēmons bija noplucis zaķis, kas likās tikpat vājš un nepakļāvīgs kā viņa saimnieks.

Vīrs izstiepa roku, un meitene ne bez piesardzības paspieda to.

-   Li Skorsbijs, viņš teica.

-   Aeronauts! viņa iesaucās. Kur ir jūsu balons? Vai varu tajā iekāpt?

-   Pagaidām salocīts, jaunkundz. Tu laikam būsi sla­venā Lira? Kā jums gāja ar Joreku Bērnisonu?

-   Jūs viņu pazīstat?

-   Mēs plecu pie pleca cīnījāmies Tunguskas kampa­ņas laikā. Velns, es pazīstu Joreku jau sen. Ar lāčiem vispār grūti kopā cīnīties, lai kā arī būtu, bet šis nu ir tāds tips, kādu maz. Džentlmeņi, vai kāds no jums negrib uzspēlēt azartspēles?

Viņa rokās nez no kurienes pēkšņi uzradās kārtis. Vīrietis noplakšķināja kavu.

-    Esmu dzirdējis, ka jūs esat īsta kāršu spēlmaņu tauta, Lī Skorsbijs teica, ar vienu roku pārceldams un pārceldams kārtis, bet ar otru izņemdams cigāru no krūšu kabatas, un iedomājos, ka varbūt jūs dotu iespēju vienkāršam Teksasas ceļiniekam pamēroties kāršu spēles prasmē un meistarībā ar jums. Ko teiksiet, džentlmeņi?

Ģiptieši lepojās ar savu kāršu spēles prasmi, un daži vīrieši izrādīja interesi un atbīdīja krēslus. Kamēr viņi ar Lī Skorsbiju vienojās, ko spēlēs un uz kādām likmēm, vīrieša dēmons ar ausīm deva zīmi Panteleimonam, kurš to saprata un, kļuvis par vāveri, pietecēja viņam klāt.

Viņš runāja tā, lai arī Lira, protams, varētu dzirdēt, un meitene saklausīja klusi teikto: Ejiet tūlīt pat pie lāča un runājiet skaidru valodu. Tikko viņi uzzinās, kas notiek, ieročus paslēps citā vietā.

Lira piecēlās un paņēma gabaliņu pikantā pīrāga; neviens neko nebija manījis. Lī Skorsbijs jau dalīja kārtis, un visu uzmanība bija pievērsta viņam.

Bezgalgarās pēcpusdienas dūmakainajā gaismā mei­tene atrada ceļu uz kamanu depo. Lira zināja, ka viņai tas jādara, tomēr jutās ne savā ādā viņai bija bail.

Varenais lācis strādāja pie paša lielākā betona šķūņa, un Lira stāvēja pie atvērtajiem vārtiem un to vēroja. Joreks Bērnisons izjauca salauztu traktoru: motora pār­segs bija salocīts un iebuktēts, bet viens ritenis sagriezts uz augšu. Lācis norāva metāla pārsegu kā kartona gabalu, pasvārstīja savās lielajās ķetnās, it kā novērtējot tā kvalitāti, tad, ar pakaļkāju pieturēdams aiz viena stūra, iztaisnoja to ar tādu spēku, ka visas iedobes izlī­dzinājās un metāla detaļa ieņēma savu agrāko formu. Atbalstījis to pret sienu, viņš ar vienu ķepu pacēla smago traktoru un apgāza uz sāniem, lai apskatītu bo­jāto riteni.

Tajā brīdī viņš pamanīja Liru. Meitenei šermuļi pār­skrēja pār kauliem, jo lācis bija tik milzīgs un svešāds. Lira skatījās uz viņu caur drāšu žogu kādu četrdesmit metru attālumā, un viņai ienāca prātā, ka lācis pāris lēcienos var šo attālumu pārvarēt un pārraut žogu kā kādu zirnekļa tiklu. Meitene gandrīz jau pagriezās, lai mestos bēgt, bet Panteleimons teica: Pagaidi! Es iešu un ar viņu parunāšu.